Jāņa māte sēdēja manā halātā un jau sprieda, kur novietos skapi. Taču brīdī, kad es izvilku telefonu, viņas smaids izdzisa.
Es atslēdzu durvis ar savu atslēgu un jau pirmajā mirklī sajutu svešu smaku. Tā bija bieza, smagnēja, lipīga. Tā mēdz smaržot ēdiens, kas ilgi gatavots svešā virtuvē un ne savam priekam: pārsutināti sīpoli, vārīti kartupeļi, lēta eļļa. Smaka karājās gaisā kā nelūgts ciemiņš un uzreiz iesitās degunā.
Es paliku stāvam uz sliekšņa, pat nenovilkdama apavus.
Priekšnamā atradās divas milzīgas rūtainas somas — tādas, ar kādām parasti brauc uz tirgu pēc precēm. Viena bija vaļā, un no tās ārā rēgojās manas kleitas mala. Es to pazinu uzreiz: gaiši zilā ar sīkajiem ziediņiem, kuru biju vilkusi uz draudzenes dzimšanas dienu.
Guļamistabas durvis bija atvērtas līdz galam. Skapis stāvēja vaļā. Manas drēbes bija samestas uz gultas vienā kaudzē. Daļa karājās pāri malai līdz pat grīdai, daļa bija pavirši sabāzta svešā plastmasas maisā.
Es lēnām pagriezu skatienu uz viesistabas pusi.
Uz mana dīvāna sēdēja sieviete.
Viņa bija liela auguma, platiem pleciem un mīkstām, smagnējām rokām. Mugurā viņai bija mans persiku krāsas halāts — tas pats, ko biju nopirkusi sev pēc īpaši smagas maiņas un taupījusi klusiem vakariem mājās. Uz viņas krūtīm halāts tik tikko turējās ciet, bet josta bija savilkta pavirši un šķībi.
Sieviete bija iekārtojusies tā, it kā atrastos pati savā dzīvoklī. Vienā rokā viņa turēja manu krūzi, no kuras cēlās tvaiks. Ar otru viņa šķirstīja žurnālu, kuru es no rīta vēl nebiju paspējusi izlasīt līdz galam.
Mani ieraugot, viņa ne salēcās, ne apmulsa. Viņas sejā parādījās plats smaids, atsedzot lielus zobus, un viņa piecēlās no dīvāna ar tādu pašsaprotamību, it kā sagaidītu sen gaidītu viešņu.
— Pārsteiguuums! — viņa novilka. — Es esmu Jāņa mamma. Nu tad iepazīsimies!
Es nekliedzu. Es nemetos viņai virsū. Es vienkārši stāvēju viesistabas durvīs un skatījos, cenšoties nepalaist garām nevienu sīkumu. Galvā dūca, taču kaut kur dziļi iekšā jau bija ieslēdzies auksts, gandrīz mehānisks aprēķins.
Kaķis. Kur ir mans kaķis?
Skatiens pats aizslīdēja uz virtuves pusi. Viņš sēdēja zem galda, piespiedis ausis pie galvas, un lūkojās manī ar apaļām, dzeltenām acīm. Viņš baidījās. Tātad šī sieviete jau bija paspējusi viņu izbiedēt. Mans kaķis nekad nebaidījās no ciemiņiem. Patiesībā viņš nebaidījās gandrīz ne no viena, izņemot sētnieku no piektā stāva.
— Kas jūs esat? — es pajautāju, lai gan atbilde man jau bija skaidra. — Kā jūs iekļuvāt manā dzīvoklī?
Sieviete paspēra soli man tuvāk, smaidu no sejas nepazaudējot.
— Ak, nu nevajag tik oficiāli! Jānis man iedeva atslēgas. Teica, ka tu tikai priecāsies. Mēs taču tagad gandrīz esam ģimene.
Viņa runāja mierīgi, pat maigi, bet šajā balsī bija tik nesatricināma pārliecība, ka man uz mirkli aizrāvās elpa.
— Kādas atslēgas? — es pārjautāju. — Man bija tikai viens rezerves komplekts. Tas karājās priekšnamā uz āķīša.
Sieviete atmeta ar roku.
— Nu jā, un tagad tas ir pie manis. Jānis sacīja, ka tu bez tā iztikšot. Sava atslēga taču tev ir, es redzēju — ar to ienāci.
Es paskatījos uz āķīti pie durvīm. Tas bija tukšs. Tā pati rezerves atslēga, kuru vakar gribēju ielikt somā, bet tā arī neatradu. Tagad es sapratu, kur tā pazudusi.
— Jānim nebija nekādu tiesību jums to dot, — es teicu. — Šis ir mans dzīvoklis. Viņš te nedzīvo.
Sieviete pēkšņi sarauca pieri, un viņas smaids kļuva ciets.
— Kā tad nedzīvo? Viņš taču ir tavs līgavainis. Ja reiz gatavojaties precēties, tad arī dzīvosiet kopā. Un es kopā ar jums. Man te jau viss patīk. Tā istaba ar balkonu derēs. No rīta izgāju paskatīties. Kluss, mierīgs rajons. Putniņi dzied.
Viņa to pateica tādā tonī, it kā izvēlētos numuriņu atpūtas namā.
— Manā dzīvoklī nav istabas ar balkonu, — es noteicu.
— Kā nav? — viņa teatrāli izpleta rokas. — Tā tur, blakus virtuvei. Tur vēl skapis stāvēja. Es to pastūmu nost.
Es iegāju guļamistabā. Mans skapis tiešām vairs nebija savā vietā. Tas bija aizstumts stūrī, bet pie sienas tā vietā stāvēja neliels, iegrimis čemodāns. Blakus uz grīdas bija veca ceļasoma, no kuras ārā spraucās spilvens.
Sieviete nāca man pakaļ un turpināja runāt, it kā viss būtu iepriekš norunāts.
— Es vēl neesmu visas mantas izkrāmējusi. Domāju, vispirms iepazīsimies, pēc tam visu mierīgi sakārtosim. Tu tikai neuztraucies. Es neesmu lepna. Varu pagaidām arī guļamistabā padzīvot, kamēr izlemsim par remontu.
Es apstājos un pagriezos pret viņu.
— Par kādu remontu?
— Nu kā, tu pati saproti, trijatā šādā dzīvoklī būs par šauru. Vajadzēs kādu sienu nojaukt. Vai balkonu nosiltināt. Jānis teica, ka tev esot arī iekrājumi. Tad nu sataisīsiet normālu mājokli.
Neatbildot ne vārda, es izgāju no guļamistabas un devos uz priekšnamo. Sieviete neatpalika ne soli.
— Tu kur? — viņa pajautāja. — Vakariņas gatavot? Es jau izvārīju. Tiesa, pie tevis produktu gandrīz nebija. Atradu tikai pusmaisiņu makaronu un kaut kādu burku ar mērci. Nācās pielikt klāt savu. Pēc tam sašķirosi, kas mans, kas tavs.
Es atvēru ārdurvis un izgāju kāpņu telpā. Tad pagriezos un paskatījos sievietei tieši acīs.
— Jūs tagad iziesiet ārā. Pati.
Viņa pārsteigti pacēla uzacis.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka jūs iziesiet, — es atkārtoju. — Vai arī es izsaukšu policiju.
Sieviete savilka seju piespiedu smaidā, taču pārliecības tajā vairs nebija tik daudz kā pirms minūtes.
— Kas tev noticis, mīļā? Es taču pie tevis ar labu. Jānis zina, ka esmu atbraukusi. Viņš pats man pateica: ej, iekārtojies. Es esmu viņa māte. Es jums palīdzēšu. Gatavošu, tīrīšu. Bet tu mani dzen prom?
Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un izaicinoši palūkojās manī.
— Es jūs nepazīstu, — es atbildēju. — Jūs esat iekļuvusi manā dzīvoklī. Aiztikusi manas mantas. Uzvilkusi manu halātu. Un tagad mēģināt man iestāstīt, ka man par to jāpriecājas. Tā nebūs.
Viņa nicīgi iesmējās caur degunu.
— Kad Jānis atnāks, viņš ar tevi parunās. Viņš man ir taisnīgs. Ātri paskaidros, kas te ir kas.
— Jānis te nenāks, — es sacīju.
— Un kāpēc gan ne?
— Tāpēc, ka es viņam nezvanīšu.
Es izvilku no kabatas telefonu.
Sieviete atkāpās soli atpakaļ un ar roku atspiedās pret durvju stenderi.
— Ko tu esi izdomājusi? Kam tu zvani?
Es neatbildēju. Atvēru kameru un nospiedu ieraksta pogu.
— Laiks ir bez piecpadsmit astoņi, — es mierīgā balsī noteicu, pavēršot telefonu pret viņu. — Es atrodos savas kāpņu telpas laukumā pie sava dzīvokļa. Dzīvoklī atrodas man nepazīstama sieviete. Viņa atsakās pamest mājokli.
Sieviete nobālēja.
— Tu mani filmē? Novāc telefonu!
Viņa mēģināja aizsegt seju ar plaukstu, bet es jau biju pagājusi tā, lai kadrā būtu redzama gan durvju aile, gan viņa pati manā halātā.
— Jūs esat nelikumīgi iekļuvusi privātīpašumā. Jums mugurā ir mana manta. Jūs varat gaidīt policiju šeit, vai arī es nokāpšu lejā un izsaukšu ekipāžu no kāpņu telpas ieejas. Izvēle ir jūsu ziņā.
Sieviete saraustīti ievilka elpu un paskatījās uz mani tā, it kā tikai tagad ieraudzītu pa īstam.
— Tu esi nenormāla, — viņa nočukstēja.
— Iespējams, — es atbildēju. — Bet es esmu savās mājās. Jūs — ne.
Es atkāpos pie margām un sastādīju numuru.
Otrā galā atskanēja dežuranta balss.
Es nosaucu adresi.
Sieviete, kas vēl pirms brīža stāvēja durvīs, pēkšņi skaļi izpūta gaisu un pazuda dzīvokļa dziļumā. Pēc mirkļa no turienes atskanēja asa skaņa, it kā kāds strauji aizbīdītu atvilktni.