Jāņa māte sēdēja manā halātā un jau sprieda, kur manā dzīvoklī labāk novietot skapi. Taču brīdī, kad es izvilku telefonu, viņas smaids pazuda.
Durvis es atslēdzu ar savu atslēgu, un pirmais, kas mani sagaidīja, bija smaka. Smaga, bieza, sveša. Tā smaržo ēdiens, ko ilgi vāra ne savā virtuvē: piededzināti sīpoli, vārīti kartupeļi, lēta eļļa. Šis aromāts karājās gaisā kā nekaunīgs ienācējs un acumirklī iesitās nāsīs.
Es apstājos uz sliekšņa, pat kurpes nenovilkusi.
Priekšnamā stāvēja divas milzīgas rūtainas somas. Tās pašas, ar kādām parasti brauc uz tirgu pēc precēm. Viena bija vaļā, un no tās rēgojās manas kleitas mala. Es to pazinu uzreiz — gaiši zilu, ar sīkiem ziediņiem. To biju vilkusi draudzenes dzimšanas dienā.
Guļamistabas durvis bija plaši atvērtas. Skapis — vaļā. Manas drēbes bija samestas uz gultas vienā lielā kaudzē. Daļa karājās līdz pat grīdai, citas bija pavirši iegrūstas svešā plastmasas maisā.
Lēnām pagriezu galvu uz viesistabas pusi.
Uz mana dīvāna sēdēja sieviete.
Viņa bija liela auguma, platiem pleciem un mīkstām, smagnējām rokām. Mugurā viņai bija mans persiku krāsas halāts — tas, kuru biju nopirkusi sev pēc īpaši grūtas maiņas un glabāju mierīgiem vakariem mājās. Halāts viņai tik tikko gāja ciet pāri krūtīm, bet josta bija savilkta pavirši, kā pagadās.
Sieviete bija iekārtojusies tā, it kā šeit dzīvotu jau gadiem. Vienā rokā viņa turēja manu krūzi, no kuras cēlās tvaiks. Ar otru šķirstīja žurnālu, ko no rīta nebiju paspējusi izlasīt līdz galam.
Ieraugot mani, viņa pat nesatrūkās. Nebija ne izbīļa, ne vainas sajūtas. Viņa tikai plati pasmaidīja, parādot lielus zobus, un piecēlās no dīvāna tā, it kā sagaidītu sen gaidītu viešņu.
— Pārsteigu-u-ums! — viņa izstiepti novilka. — Es esmu Jāņa mamma. Nu tad iepazīsimies!
Es nesāku kliegt. Nemetu viņai virsū. Es vienkārši stāvēju viesistabas durvīs un skatījos uz viņu, mēģinot piefiksēt visu līdz pēdējam sīkumam. Galvā dūca, tomēr kaut kur dziļi jau bija ieslēdzies auksts, gandrīz mehānisks aprēķins.
Kaķis. Kur ir mans kaķis?
Es paskatījos virtuves virzienā. Viņš sēdēja zem galda, ausis pieglaudis, un blenza uz mani ar apaļām dzeltenām acīm. Viņš bija nobijies. Tātad šī sieviete jau bija paspējusi viņu sabiedēt. Mans kaķis nekad nebaidījās no ciemiņiem. Patiesībā viņš nebaidījās ne no viena, izņemot sētnieku no piektā stāva.
— Kas jūs esat? — es pajautāju, lai gan atbilde jau bija skaidra. — Kā jūs tikāt manā dzīvoklī?
Sieviete paspēra soli tuvāk, smaidu nezaudējot.
— Ak, nu nevajag tik oficiāli! Jānis man iedeva atslēgas. Teica, ka tu priecāsies. Mēs taču tagad gandrīz esam ģimene.
Viņa runāja mierīgi, pat maigi, taču viņas balsī bija tāda pārliecība, ka man uz mirkli aizrāvās elpa.
— Kādas atslēgas? — es pārjautāju. — Man bija tikai viens rezerves komplekts. Tas karājās priekšnamā uz āķīša.
Sieviete nevērīgi atmeta ar roku.
— Nu jā, tagad tas ir pie manis. Jānis sacīja, ka tu bez tā iztiksi. Pašai taču sava atslēga ir — redzēju, ar to ienāci.
Es paskatījos uz āķīti pie durvīm. Tas bija tukšs. Tā pati rezerves atslēga, ko vakar gribēju pārlikt somā, bet vairs neatradu. Tagad bija skaidrs, kur tā palikusi.
— Jānim nebija nekādu tiesību jums to dot, — es sacīju. — Šis ir mans dzīvoklis. Viņš te nedzīvo.
Sieviete pēkšņi sarauca pieri, un viņas smaids kļuva ciets.
— Kā tad nedzīvo? Viņš taču ir tavs līgavainis. Ja reiz precēsieties, tad arī dzīvosiet kopā. Un es ar jums. Man šeit jau viss patīk. Tā istaba ar balkonu man derēs. No rīta izgāju, apskatījos. Kluss, mierīgs. Putniņi čivina.
Viņa to pateica tādā tonī, it kā izvēlētos numuriņu atpūtas namā.
— Te nav nekādas istabas ar balkonu, — es noteicu.
— Kā nav? — viņa izbrīnīti noplātīja rokas. — Tur, pie virtuves. Kur skapis stāvēja. Es to jau pastūmu malā.
Es iegāju guļamistabā. Mans skapis patiešām vairs neatradās savā vietā. Tas bija aizstumts stūrī, bet pie sienas, kur tas iepriekš stāvēja, tagad atradās neliels, ieliekts koferis. Blakus uz grīdas bija veca ceļasoma, no kuras ārā spraucās spilvens.
Sieviete nāca man pakaļ un turpināja runāt, it kā viss notiekošais būtu pats par sevi saprotams.
— Es vēl neesmu visu izkrāmējusi. Domāju, vispirms kārtīgi iepazīsimies, pēc tam mierīgi visu sarunāsim. Tu tikai nesatraucies. Es neesmu lepna. Varu arī guļamistabā padzīvot, kamēr izlemsim, ko darīt ar remontu.
Es apstājos un pagriezos pret viņu.
— Ar kādu remontu?
— Nu, tu taču pati saproti, ka trijatā tādā dzīvoklītī būs par šauru. Vajadzēs kādu sienu nojaukt. Vai balkonu nosiltināt. Jānis teica, ka tev arī iekrājumi esot. Tad jau varēsiet uztaisīt normālu mājokli.
Ne vārda nesakot, es izgāju no guļamistabas un devos uz priekšnamu. Viņa, protams, sekoja.
— Kur tu tagad? — viņa jautāja. — Vakariņas taisīt? Es jau izvārīju. Tiesa, tev mājās gandrīz nekā nebija. Atradu tikai puspaku makaronu un kaut kādu burku ar mērci. Nācās pielikt klāt savu. Pēc tam pati sašķirosi, kas ir mans un kas tavs.
Es atvēru ārdurvis un izgāju kāpņu telpā. Tad pagriezos un cieši paskatījos viņai acīs.
— Jūs tūlīt iziesiet. Pati.
Viņa izbrīnīti pacēla uzacis.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka jūs iziesiet, — es atkārtoju. — Vai arī es zvanu policijai.
Sieviete uzspieda sev smaidu, bet tas vairs neizskatījās tik drošs kā pirms minūtes.
— Kas tev noticis, mīļā? Es taču nāku ar labu. Jānis zina, ka esmu atbraukusi. Viņš pats man teica: ej, iekārtojies. Es esmu viņa māte. Es jums palīdzēšu. Gatavošu, tīrīšu, kārtošu. Un tu mani dzen prom?
Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un izaicinoši paraudzījās uz mani.
— Es jūs nepazīstu, — es atbildēju. — Jūs esat iekļuvusi manā dzīvoklī. Aiztikusi manas mantas. Uzvilkusi manu halātu. Un tagad vēl apgalvojat, ka man par to jāpriecājas. Tā nebūs.
Viņa nošņācās.
— Kad Jānis atnāks, viņš ar tevi parunās. Mans dēls ir taisnīgs. Viņš tev ātri paskaidros, kas un kā.
— Jānis šurp nenāks, — es teicu.
— Un kāpēc tad ne?
— Tāpēc, ka es viņam nezvanīšu.
Es izņēmu no kabatas telefonu.
Sieviete atkāpās soli atpakaļ un ar roku atspiedās pret durvju stenderi.
— Ko tu esi izdomājusi? Kam tu zvani?
Es neatbildēju. Atvēru kameru un ieslēdzu ierakstu.
— Pulkstenis ir bez piecpadsmit astoņi, — es mierīgā balsī pateicu, pavēršot telefonu pret viņu. — Es atrodos pie sava dzīvokļa durvīm kāpņu telpā. Dzīvoklī atrodas sveša sieviete. Viņa atsakās pamest manu mājokli.
Sievietes seja kļuva bāla.
— Tu mani filmē? Noliec telefonu!
Viņa mēģināja aizsegt seju ar plaukstu, taču es jau pagāju sānis tā, lai kadrā būtu redzama gan durvju aile, gan viņa pati manā halātā.
— Jūs esat nelikumīgi iekļuvusi privātā īpašumā. Jums mugurā ir mana manta. Varat gaidīt policiju šeit. Vai arī es noeju lejā un izsaucu ekipāžu no nama ieejas. Izvēle ir jūsu.
Sieviete saraustīti ievilka elpu un paskatījās uz mani tā, it kā redzētu pirmo reizi.
— Tu esi nenormāla, — viņa čukstus izdvesa.
— Varbūt, — es sacīju. — Bet es esmu savās mājās. Jūs — ne.
Es atkāpos pie margām un uzspiedu numuru.
Klausulē atskanēja dežuranta balss.
Es nosaucu adresi.
Sieviete, kas vēl tikko stāvēja durvīs, pēkšņi skaļi izelpoja un pazuda dzīvokļa dziļumā. Pēc brīža no iekšpuses atskanēja ass troksnis, it kā kāds kaut ko strauji aizbīdītu.