Tad atskanēja soļu dipoņa. Un pēc mirkļa — atkal viņas balss. Tikai nu tajā vairs nebija ne kripatas no iepriekšējās saldenās laipnības. Tā bija asa, nikna, ar šņācošu pieskaņu.
— Tu vēl nožēlosi! Jānis tev parādīs! Mēs to tā neatstāsim!
Es neatbildēju. Stāvēju ar muguru pret durvīm un gaidīju.
Klausulē dežurants pārjautāja, vai nepieciešama arī neatliekamā palīdzība.
— Nē, — es teicu. — Vajadzīga policija. Manā dzīvoklī atrodas sveša persona.
Uz sekundi aizvēru acis un centos savaldīt elpu, kas bija kļuvusi saraustīta.
No puspavērtajām durvīm joprojām līda laukā sveša ēdiena smaka. Tā jaucās ar mana persiku krāsas halāta aromātu — tā paša halāta, kuru šī sieviete bija uzvilkusi sev mugurā un staigāja pa manu māju kā pa savējo.
Es dzirdēju, ka viņa runā pa telefonu. Balss bija pieklusināta, tomēr atsevišķi vārdi līdz manīm nonāca pavisam skaidri.
— Jāni, brauc šurp. Viņa mani nelaiž iekšā!.. Izmetusi aiz durvīm!.. Nē, es viņai neko nedarīju!.. Viņa pati!.. Jā, viņa mani filmē!.. Ko nozīmē — ko darīt? Brauc un tiec galā!..
Es atspiedos pret sienu.
Sirds dauzījās kaut kur kaklā, it kā gribētu izlauzties ārā.
Es nezināju, vai Jānis tiešām atbrauks.
Toties es sapratu ko citu: pirmo reizi šajā vakarā es rīkojos pareizi.
Un pirmo reizi pēdējo nedēļu laikā es nevienam neļāvu izlemt manā vietā.
Es paliku kāpņu telpas laukumiņā un skatījos telefona ekrānā. Ieraksts turpinājās. Sarkanais aplītis stūrī ritmiski mirgoja — gandrīz kā sirdspuksts. Sieviete manā halātā brīžiem parādījās durvju ailē, brīžiem atkal pazuda dzīvokļa dziļumā. Ikreiz, kad viņa pagāja garām, pa grīdu noslīdēja viņas pliko pēdu slapjie, nepatīkamie soļi.
Aiz durvīm viņas balss skanēja arvien skaļāk. Viņa vairs pat nemēģināja izlikties jauka.
— Nu ko tu viņu klausi, Jāni! Viņa mani dzen ārā!.. Nē, es viņai neko neesmu nodarījusi!.. Stāv uz laukumiņa un filmē mani kā kaut kādu zagli!.. Tu brauksi vai nebrauksi?.. Man te viss jau līdz kaklam!.. Kāda vēl policija? Es pati tūlīt izsaukšu un pateikšu, ka mani te sit!
Es neiesaistījos. Tikai gaidīju.
Pēc dažām minūtēm kāpņu telpā atskanēja soļi. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir Jānis, taču soļi bija smagi, mierīgi, vienmērīgi. Uz laukumiņa uzkāpa divi policisti.
Viņi sasveicinājās un nosauca sevi. Vecākais — vīrietis ar nogurušu seju un iesirmiem deniņiem — vispirms nopētīja mani, tad durvis, aiz kurām bija redzama rūtainas somas mala.
— Jūs zvanījāt? — viņš pajautāja.
— Jā, — es atbildēju un apturēju ierakstu. — Manā dzīvoklī ir sieviete, kuru es neesmu aicinājusi. Viņa iekļuva bez manas ziņas.
— Kā viņa tika iekšā? — precizēja otrs policists, jaunāks, un viņa skatienā pavīdēja viegla šaubu ēna.
— Viņai ir atslēga, ko viņa saņēmusi no mana paziņas. Viņš to paņēma bez atļaujas. Rezerves komplekts vakar pazuda. Es to uzskatu par nelikumīgu iekļūšanu manā mājoklī.
Policisti īsi saskatījās.
— Iesim iekšā, — noteica vecākais.
Mēs iegājām dzīvoklī. Ēdiena smaka kļuva vēl biezāka, gandrīz smacējoša. Virtuvē kaut kas vārījās un burbuļoja. Sieviete iznāca priekšnamā un apstājās, rokas iespiedusi sānos. Viņa joprojām bija manā halātā, tikai josta nu jau bija atraisījusies, un auduma malas nokarājās, atsedzot ceļgalus.
— Nu beidzot! — viņa iesaucās, pamanījusi formastērpus. — Viņa mani met ārā! Bet es jums saku: es esmu viņas līgavaiņa māte! Mani te uzaicināja!
— Kurš uzaicināja? — mierīgi pajautāja vecākais policists.
— Mans dēls. Jānis. Viņš viņai gandrīz vai vīrs. Teica: mammu, brauc, iekārtojies, pierodi. Bet šī tagad taisa scēnas.
Es stāvēju blakus un skatījos uz viņu. Krūtīs cēlās nelabums.
— Man nav līgavaiņa, — es skaidri pateicu. — Man ir paziņa. Viņš šeit nedzīvo. Un viņam nebija tiesību rīkoties ar mana dzīvokļa atslēgām.
— Viņš pats man tās iedeva! — sieviete ar pirkstu norādīja uz pakaramo pusi. — Re, man tās ir halāta kabatā. Un halātu, starp citu, viņa pati man iedeva.
— Es jums neko neesmu devusi, — es atbildēju.
Vecākais policists pacēla roku, liekot abām apklust.
— Labi. Sāksim pēc kārtas. Dokumenti jums ir? Kas jūs esat?
Sieviete skaļi nopūtās un pieliecās pie somas, kas stāvēja pie sienas. Pēc brīža viņa izvilka nobružātu pasi un pasniedza policistam.
— Lūdzu. Sandra Kalniņa. Deklarēta citā novadā. Bet es atbraucu pie dēla. Precīzāk — pie vedeklas. Tikai viņa, — Sandra pamāja uz manu pusi, — izrādījās īsta odze.
— Ar izteicieniem uzmanīgāk, — viņu apsauca vecākais.
— Ko tad es tādu pateicu? Patiesība acīs kož?
Es sajutu, ka rokas sāk trīcēt. Tomēr centos to neizrādīt.
— Šī sieviete iekļuva manā dzīvoklī, — es sacīju. — Aiztika manas mantas. Pārmeklēja skapjus. Uzvilka manu halātu. Es vēlos, lai viņa aiziet.
— Es nekur neiešu! — Sandra uzsprāga. — Es tikko atbraucu! Kur lai es tagad palieku? Manas mantas ir šeit!
— Savas mantas jūs savāksiet un paņemsiet līdzi, — noteica vecākais policists. — Ja mājokļa īpašniece nevēlas, lai jūs šeit atrastos, jums telpas ir jāatstāj.
— Un ja es neiešu? — viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Tad jūs nogādāsim iecirknī apstākļu noskaidrošanai. Ja pretošanās turpināsies, klāt nāks arī administratīvais pārkāpums.
Sandra jau pavēra muti, lai atcirstu, taču tajā pašā mirklī aiz durvīm atskanēja steidzīgi soļi.
Es pagriezos.
Jānis.
Viņš gandrīz ieskrēja kāpņu laukumiņā, smagi elsodams. Mugurā viņam bija tā pati krekla, ko biju redzējusi vakar, tikai saburzīta, it kā viņš ilgi būtu sēdējis mašīnā.
— Kas te notiek? — viņš izdvesa, pārlaizdams skatienu no manis uz māti un tad uz policistiem.
— Jānīt! — Sandra metās pie viņa un ieķērās plecā. — Viņi mani dzen ārā! Un viņa mani filmēja! Iedomājies? Es pie viņas ar labu, bet viņa izsauc policiju!
Jānis ar vienu roku apķēra māti, bet ar otru sakārtoja krekla apkakli. Tad viņš paskatījās uz mani. Viņa skatienā nebija ne baiļu, ne vainas apziņas, ne nožēlas. Tikai aizkaitinājums.
— Ko tu dari? — viņš klusi noprasīja. — Kāpēc vajadzēja saukt policiju?
— Tava māte bez manas atļaujas ienāca manā dzīvoklī, — es atbildēju. — Un atsakās to atstāt.
— Nevis “tava māte”, bet mana māte, — viņš mani izlaboja. — Viņa atbrauca palīdzēt. Es viņai iedevu atslēgas. Tu pati reiz teici, ka rezerves komplekts mētājas bez vajadzības.
Es skatījos uz viņu un vairs nepazinu cilvēku, kurš stāvēja manā priekšā.
— Es tev nedevu tiesības ņemt manas lietas, Jāni. Tu vakar pie manis ienāci tikai uz mirkli. Es nepamanīju, kad tu paņēmi atslēgu. Bet tagad saprotu — tu to izdarīji apzināti.
Viņš šķībi pasmīnēja.
— Apzināti? Kāpēc gan?
— Lai tava māte varētu šeit iekļūt bez manis.
Jānis papurināja galvu, it kā es runātu pilnīgas muļķības.
— Tu visu sarežģī. Mamma vienkārši gribēja iepazīties. Bet tu uztaisīji izrādi. Cilvēku priekšā kauns.
— Man kauns? — Es paskatījos uz Sandru, kura bija piespiedusies dēlam pie sāna un vēroja mani ar uzvarētājas izteiksmi. — Man ir kauns tikai par to, ka es tev uzticējos.
Policisti klusēdami sekoja mūsu sarunai. Vecākais atkal pievērsās Sandrai.
— Jums dzīvoklis būs jāatstāj. Savāciet savas mantas.
— Bet, Jānīt! — Sandra vēl ciešāk ieķērās dēla rokā.
— Lai savāc, — Jānis sacīja. — Bet mēs vēl atgriezīsimies.
To viņš pateica, skatīdamies tieši uz mani.
— Tu dzirdēji? Mēs atgriezīsimies. Un parunāsim. Tikai ne tagad. Tagad es aizvedīšu mammu.
Es neatbildēju.
Sandra, purpinādama zem deguna, sāka stumt somā manas kleitas, kuras jau bija paspējusi izvilkt no skapja. Es nenolaidu no viņas skatienu ne uz mirkli.
— Tās ir manas mantas, — es stingri pateicu.