— Man tās nemaz nav vajadzīgas, — viņa atcirta, saraukusi lūpas. — Es tikai paskatījos, kas tev te vispār ir. Lupatas vien.
Sandra uzvilka pāri halātam savu jaku un sāka steigā aut kājas.
— Halātu atstājiet, — es piebildu, nepaceļot balsi.
Viņa strauji pagriezās pret mani.
— Ko tu teici?
— Tas ir mans halāts, — es mierīgi atkārtoju. — Novelciet un atdodiet.
— Jānīt! — Sandra uzmeta dēlam skatienu, kurā bija sakrājies viss iespējamais aizvainojums. — Tu dzirdi? Viņa mani pat vienā halātā negrib palaist prom! Kādi cilvēki vispār tā dara?
Jānis nervozi pamāja ar roku, acīmredzami gribēdams pēc iespējas ātrāk izbeigt šo ainu.
— Mammu, novelc. Pietiek strīdēties.
Sandra ar saīgušu seju attaisīja jostu un norāva halātu pāri galvai. Zem tā viņai mugurā bija saburzīts T krekls un platas mājas bikses. Halātu viņa iemeta man rokās tā, it kā mestu netīru lupatu.
— Aizrīties vari ar savu mantu, — viņa nošņāca.
Es satvēru halātu tikai ar diviem pirkstiem un noliku to uz skapīša. Tad pagriezos pret policistiem.
— Es vēlos, lai tiek fiksēta nelikumīga iekļūšana manā dzīvoklī, — sacīju. — Un arī iesniegums par atslēgas piesavināšanos.
— Atslēgu es tūlīt atdošu, — Jānis steidzīgi ierunājās. Viņš izvilka no kabatas nelielu piekariņu ar atslēgu un nolika to uz plaukta. — Lūk. Ņem.
— Tas nemaina to, ko tu izdarīji, — es atbildēju.
— Un ko tad es tik šausmīgu esmu izdarījis? — viņš samiedza acis. — Iedevu mammai atslēgu, lai viņa varētu ienākt. Tu taču pati teici, ka mēs tagad esam kā viena ģimene.
— Es nekad neko tādu neesmu teikusi.
— Nu, ne tieši, bet tu taču to domāji.
— Jāni, mēs satikāmies mazāk nekā mēnesi. Es nekad neesmu saukusi mūs par ģimeni. Un vēl jo vairāk — es tev neesmu devusi tiesības ievākt manā dzīvoklī savu māti.
Jānis atmeta skatienu griestos, it kā piesauktu par lieciniekiem visus debesu spēkus.
— Ar jums, sievietēm, vienmēr viens un tas pats. Sākumā viss ir labi, viss patīk, bet pēc tam sākas pārmetumi. Tu pati sūdzējies, ka tev esot vientuļi. Nu, lūk, mamma atbrauca. Dzīvojiet kopā. Tu gatavot nemāki, viņa tevi pamācīs.
Es sajutu, kā pirksti savelkas dūrēs.
— Ārā.
— Ko?
— Prom no mana dzīvokļa. Un viņu ņem līdzi.
Vecākais policists pienāca Jānim tuvāk.
— Jaunais cilvēk, nepasliktiniet situāciju. Paņemiet māti un dodieties prom. Ar sievieti varēsiet runāt citā laikā, ja viņa to vēlēsies.
Jānis vēl kādu brīdi urbās manī ar skatienu. Tad saņēma Sandru aiz rokas un veda uz durvīm. Sandra, ejot man garām, tīšām pagrūda mani ar plecu.
— Mēs vēl tiksimies, — viņa nošņāca caur zobiem.
— Nedomāju vis, — es atbildēju.
Kad viņu soļi pazuda kāpņu telpā, policisti noformēja nepieciešamos dokumentus. Es parakstījos. Vecākais no viņiem ieteica pēc iespējas ātrāk nomainīt slēdzenes un brīdināja: ja Jānis atkal parādās, nevajag iesaistīties sarunās — uzreiz jāzvana policijai.
Kad durvis aiz viņiem aizvērās, es paliku viena.
Dzīvoklī vēl aizvien turējās sveša smaka. Virtuvē uz plīts stāvēja katls ar līdz galam neizvārītiem makaroniem. Izlietnē mētājās manas karotes un kaut kāda ieplīsusi glāze, kas man nepiederēja. Kaķis izlīda no galda apakšas, pienāca klāt un pieglaudās man pie kājas.
Es noslīdēju uz grīdas un sāku raudāt.
Tā nebija skaļa, bezspēcīga šņukstēšana. Asaras vienkārši ritēja pa vaigiem — karstas, dusmīgas, pazemojošas. Es sēdēju uz grīdas un skatījos uz izmētātajām drēbēm, uz tukšo pakaramo, uz svešo čemodānu, ko Sandra steigā bija atstājusi priekšnama stūrī.
Pēc kāda laika es tomēr piecēlos. Sameklēju meistara numuru un vienojos, ka slēdzenes tiks nomainītas nākamajā rītā. Pēc tam piezvanīju draudzenei un palūdzu atbraukt.
Viņa ieradās apmēram pēc stundas. Mēs kopā savācām manas mantas, izmetām svešā ēdiena atliekas, nomazgājām virsmas un kārtīgi izvēdinājām istabas. Viņa mani neapbēra ar jautājumiem. Tikai pašās beigās, kad virtuvē dzērām tēju, viņa klusi pajautāja:
— Tu esi pārliecināta, ka viss ir beidzies?
— Jā, — es atbildēju.
Taču es kļūdījos.
Nākamajā dienā, kad pēc darba jau gāju mājup, man piezvanīja nepazīstams numurs. Es uzreiz neatbildēju. Kādu brīdi vienkārši skatījos ekrānā. Tomēr beigās pacēlu klausuli.
Otrā galā atskanēja sievietes balss.
— Vai jūs esat Ilze?
— Jā.
— Mani sauc Inese. Esmu Jāņa Kalniņa bijusī sieva.
Es apstājos ielas vidū.
— Klausos.
— Mums ir jāparunā. Steidzami. Jūs nesaprotat, ar ko esat sapinusies.
Manī viss it kā savilkās ciešā mezglā.
— Sakiet.
— Ne pa telefonu. Mums jāsatiekas klātienē. Rīt. Tas nav sarunājams pa telefonu.
Viņa nosauca kafejnīcu netālu no manām mājām.
Es piekritu.
Kad saruna beidzās, es vēl ilgi stāvēju uz vietas, skatīdamās uz tumšo telefona ekrānu.
Sākās pavisam cits stāsts.
Nākamajā dienā uz kafejnīcu es atnācu desmit minūtes agrāk. Apsēdos pie galdiņa blakus logam, pasūtīju melno tēju un skatījos ārā uz ielu. Galvā jaucās iepriekšējās dienas sarunas fragmenti: sievietes balss, īsas frāzes, steidzīgā vēlme satikties. Es Inesi nepazinu, tomēr pēc visa, kas bija noticis, iekšējā balss teica — šī sieviete pastāstīs kaut ko tādu, kas man obligāti jāzina.
Viņa ienāca tieši trijos. Neliela auguma, kalsna, ar nogurušām acīm. Apģērbusies vienkārši, bet kārtīgi. Rokā viņai bija novalkāta soma. Inese pārlaida skatienu zālei, pamanīja mani un devās pie galdiņa.
— Ilze? — viņa pajautāja.
— Jā. Labdien.
Inese apsēdās man pretī, nolika somu uz blakus krēsla un smagi nopūtās.
— Paldies, ka atnācāt. Es saprotu, ka tas viss izklausās dīvaini. Bet jums ir jāzina, ar kādu cilvēku esat saistījusies.
Es pastūmu krūzi mazliet sāņus un ieskatījos viņai acīs.
— Es klausos.
Inese kādu mirkli klusēja, it kā vāktu spēkus. Tad sāka runāt. Viņas balss bija klusa, taču stingra.
— Es biju precējusies ar Jāni Kalniņu piecus gadus. Mēs iepazināmies neilgi pēc tam, kad es nopirku dzīvokli. Viņš bija uzmanīgs, gādīgs, teica, ka visu mūžu esot gaidījis tieši tādu sievieti kā es. Bet pēc pusgada manā dzīvoklī jau dzīvoja viņa māte.
Es sajutu, kā iekšā viss atkal saspringst.
— Sākumā viņa it kā atbrauca ciemos uz nedēļu, — Inese turpināja. — Pēc tam palika uz mēnesi. Tad paziņoja, ka esot slima un nevarot atgriezties savā ciemā. Jānis mani spieda: “Mamma ir veca, viņai vajag palīdzēt, tu taču esi laba.” Es piekāpos. Un pēc tam sākās elle.
Viņa padzērās ūdeni no glāzes, ko bija palūgusi atnest.
— Sandra apgrieza visu manu dzīvokli kājām gaisā. Izmeta manas lietas, nopirka savus aizkarus, savus šķīvjus, savas krūzes. Jānis pamazām pārstāja strādāt. Sēdēja mājās un stāstīja, ka meklējot sevi. Bet viņa māte nepārtraukti atkārtoja, ka es esot slikta sieva, ka nemākot gatavot un ka man vispār paveicies, ka viņi dzīvo pie manis.
Es klausījos, viņu nepārtraucot.
— Kad mēģināju viņus izlikt, Jānis sarīkoja briesmīgu skandālu. Viņš kliedza, ka es dzenot viņa slimo māti uz ielas. Kaimiņi visu dzirdēja. Viņš mani tēloja kā histērisku, nežēlīgu sievieti. Un pēc tam paņēma manus dzīvokļa dokumentus un mēģināja nokārtot dāvinājumu.
— Ko? — man izspruka.
— Jā. Viņa māte bija atradusi kaut kādus paziņas, kas solīja palīdzēt. Mani izglāba tikai tas, ka laikus aizgāju pie jurista un iesniedzu ziņojumu policijā. Bet pat pēc tam viņi nelikās mierā. Draudēja, vaktēja mani pie kāpņu telpas, zvanīja maniem vecākiem un stāstīja, ka es esot zagļe.
Inese apklusa un nolaida skatienu.
— Es šķīros no viņa caur tiesu. Viņš nepiekrita, vilka laiku, darīja visu, lai process ievilktos. Tomēr beigās šķiršanos panācu. Dzīvokli nosargāju. Bet viņi lika mani mierā tikai tad, kad es pārcēlos uz citu pilsētu.
Viņa pacēla acis uz mani.
— Es uzzināju, ka viņš atkal sācis meklēt sievieti. Un, kad izdzirdēju par jums, nolēmu brīdināt. Viņi neapstāsies. Vienreiz viņi jau mēģināja atņemt mājokli. Tagad viņiem ir jauns mērķis.
Es klusēju. Tēja krūzē bija atdzisusi.