— Paklausies, mīļā, — Sandra noteica tādā balsī, kādā parasti nerunā ar vedeklu, bet ar apkopēju, kuru tūlīt grasās padzīt no darba. — Šajā mājā tu neesi nekas. Iegravē to sev atmiņā uz visu mūžu.
Ilze neatbildēja. Viņa stāvēja jaunā dzīvokļa viesistabas vidū — tajā pašā dzīvoklī, kurā viņi ar Andri bija ievākušies tikai pirms trim nedēļām, — un klusēdama vēroja vīramāti. Viņas krāsotos matus sarkanbrūnā “sarkankoka” tonī. Halātu ar pāviem, ko Sandra bija uzvilkusi jau no paša rīta, ierodoties bez jebkāda brīdinājuma. Resnos pirkstus, apkārtus ar gredzeniem. Sandra stāvēja svešā virtuvē un aplūkoja telpu ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu atgriezusies savā īpašumā pēc ilgas prombūtnes.
— Andri! — vīramāte iesaucās. Viņa pat nepacēla balsi, drīzāk izmeta šo vārdu pavēloši un noguruši, kā mēdz saukt suni. — Andri, nāc šurp!
Andris atnāca. Viņš vienmēr atsaucās uz šo saucienu — ātri, mazliet vainīgi, ar nedaudz saliektu muguru. Trīsdesmit divus gadus vecs vīrietis, bet telpā, kur atradās māte, viņš ienāca kā skolnieks pie direktora.
— Mamma atbrauca, — viņš paziņoja Ilzei, it kā viņa pati to nebūtu pamanījusi.
— Redzu, — Ilze īsi atbildēja.
Tā arī viss sākās.
Dzīvokli viņi bija pirkuši kopā — Ilzes nauda un Andra solījumi. Trīs gadus Ilze bija atlikusi no algas, strādājot par menedžeri būvniecības uzņēmumā. Viņa sev atteica gandrīz visu: jaunas drēbes, braucienus, normālas pusdienas ārpus mājas. Krāja tā, kā krāj kaut kam nopietnam, savam, īstam. Andris pirkumā piedalījās citādi — viņš ļoti vēlējās dzīvot tieši šajā rajonā, tieši šajā stāvā un tieši ar šādu plānojumu. Arī viedoklis taču ir vērtīgs ieguldījums, vai ne?
Darījuma dienā notāra birojā parādījās arī vīratēvs Aivars. Viņš ienāca uzvalkā, ar mapi rokās un smaidu sejā — tādu smaidu, kāds ir cilvēkam, kurš zina kaut ko vairāk nekā pārējie. Ilzei viņš paspieda roku mazliet ilgāk, nekā būtu pieklājīgi.
— Malacis, — viņš sacīja. — Pareizi dari, ka ieguldi ģimenē.
Toreiz Ilze vēl nesaprata, kāpēc no šiem vārdiem viņai kļuva neomulīgi. Saprašana atnāca vēlāk.
Tā gada vasara bija smacīga un lipīga. Jūlijs uzgūlās pilsētai kā smaga sega, un mazajā piektā stāva dzīvoklī bez kondicioniera reizēm nebija, ko elpot. Naktīs Ilze vēra vaļā logus, klausījās, kā lejā kaut kur taurē automašīnas, un domāja: nu re, dzīve beidzot ir sākusies. Īstā. Pašai sava.
Sandra turpmāk ieradās bieži. Bez zvana, bez saskaņošanas — vienkārši pie durvīm atskanēja zvans, un viņa jau stāvēja priekšnamā, vilka nost apavus un lūkojās apkārt ar skatienu, kurā nepārprotami bija lasāms: tūlīt atradīšu, pie kā piesieties.
— Te ir putekļi, — viņa mēdza paziņot, novelkot ar pirkstu pār plauktu. — Ilze, tu tiešām to neredzi?
— Redzu, — Ilze atbildēja. — Tīru brīvdienās.
— Brīvdienās! — Sandra īsi un nepatīkami iesmējās. — Nu, protams.
Pati viņa tajā pašā laikā nedarīja pilnīgi neko. Apsēdās uz dīvāna, ieslēdza televizoru, palūdza tēju un ar uzrauga cienīgu skatienu vēroja, kā Ilze staigā pa dzīvokli. Andris šādos brīžos kaut kur izgaist. Te viņam pēkšņi steidzami jāaizskrien uz veikalu, te kāds it kā zvana darba darīšanās, te viņš vienkārši pazūd citā istabā un uzliek austiņas.
— Andri, — kādu vakaru, kad viņa māte beidzot bija aizbraukusi, Ilze teica. — Mēs varam parunāt?
— Nu, runājam, — viņš atsaucās, pat neatraujot skatienu no telefona.
— Paskaties uz mani.
Viņš paskatījās. Acis nogurušas, mazliet vainīgas, un aiz šīs vainas tik pierasta padevība, ka Ilze pēkšņi sajuta kaut ko līdzīgu žēlumam. Viņš nebija ļauns. Viņš vienkārši bija… no cita materiāla. No tādas mīklas, ko visu mūžu mīcījusi viņa māte.
— Viņa nevar nākt pie mums ik pēc divām dienām, — Ilze sacīja.
— Viņa vienkārši ilgojas.
— Andri.
— Ilz, nu viņa taču to nedara aiz ļauna prāta.
Ilze vairs nestrīdējās. Viņa jau sāka saprast: ar Andri var runāt tik ilgi, cik vien gribas, bet tas ir kā sarunāties ar sienu, kurai ir ausis un pat līdzjūtīga sejas izteiksme. Tomēr siena paliek siena.
Patiesais notiekošā apmērs viņai atklājās nejauši.
Kādā vakarā Aivars iegriezās “tāpat vien” — viņš bija rets viesis un parasti turējās ēnā. Apsēdās pie galda, izdzēra kafiju, mierīgi parunāja par nekustamā īpašuma cenām. Viņš runāja maigi, pamatīgi, ar pauzēm — kā cilvēks, kurš prot nogaidīt īsto brīdi.
— Zini, Ilze, tu pareizi izdarīji, ka noformēji uz Andri, — viņš pēkšņi sacīja. — Ģimene taču balstās uz uzticēšanos.
— Dzīvoklis ir noformēts uz mums abiem, — sacīja Ilze.