— Ilze, ar tavu atvaļinājumu šoreiz nekas nesanāks, — vakariņu laikā paziņoja Jānis, pašapmierināti savelkot lūpas platā smaidā. Bija redzams, ka viņš izbauda šo mirkli. — Es mammai nopirku ceļazīmi. Viņa taču visu mūžu sapņojusi par jūru, saproti? Lai tad viņa tavā vietā aizbrauc uz Jūrmalu, beidzot atpūšas un izvēdina galvu. Viņa to ir pelnījusi.
Ilze lēnām pacēla skatienu no šķīvja. Viņa ilgi, uzmanīgi palūkojās uz vīru, it kā pirmoreiz viņu patiešām pētītu. Tad klusēja. Tikai viegli pasmaidīja — ne ļauni, ne dzēlīgi, bet pārsteidzoši mierīgi.
Tieši šis smaids Jāni arī darīja piesardzīgu. Viņš jau bija iekšēji sagatavojies strīdam, kliegšanai, pat šķīvjiem, kas varētu lidot viņa virzienā. Taču nekā tāda nebija. Tikai klusums. Un tā savādā, nesaprotamā sejas izteiksme.
— Pagaidi… tu tiešām neiebilsti? — viņš pārjautāja, un balss vairs neskanēja tik pārliecinoši kā sākumā. — Nopietni?
— Nē taču, mīļais, — Ilze maigi atbildēja un turpināja ēst, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. — Protams, ka neiebilstu. Ja mamma tik ļoti ir sapņojusi par jūru, tad lai viņas sapnis piepildās. Kā gan citādi?
Jānis apmulsa pa īstam. No kurienes tāds eņģeļa miers? Vai tiešām viss bija atrisinājies tik viegli? “Nu gan,” viņš ar atvieglojumu nodomāja. “Izrādās, mana Ilze tomēr ir saprotoša sieviete.”
Sandra aizbrauca pēc trim dienām. Ceļazīme uz Jūrmalu, jauns peldkostīms, līdz malām piebāzts čemodāns un laimīga, starojoša seja. Viņa čivināja bez apstājas:
— Paskaties, Ilzīt, kā man piestāv šī cepure! To es no kaimiņienes Ineses izlūdzos, bet atpakaļ gan neatdošu — lai mazliet apskauž. Jānīti, dēliņ, milzīgs paldies tev! Tu man esi īsts vīrietis. Un tu, Ilzīt, tikai pārāk neskumsti. Lai gan… — viņa iesmējās, — varbūt tevi vēl sirdsapziņa mocīs, ka es viena kūrortā atpūšos, bet tu te sēdi šajā smacīgajā dzīvoklī.
Vīramātes humora izjūta bija visai īpatnēja, taču Ilze tikai pamāja ar galvu un pasmaidīja.
Tajā vakarā Jānis nesteidzīgi malkoja alu pie televizora un baudīja futbola spēli. Viņš jutās gandrīz kā varonis: mammai sagādāts prieks, mājās skandāls izpalicis. “Lūk, tā,” viņš apmierināts prātoja, “izskatās nobriedusi, mierīga ģimenes dzīve. Viss tiek kontrolēts.”
Bet tad viss sāka mainīties.
Nākamajā vakarā Ilze mājās nepārnāca. Uz telefona zvaniem viņa neatbildēja. Satraukums Jāni pārņēma tikai ap pusnakti, kad viņš iegāja vannasistabā un pamanīja, ka no ierastās vietas pazudusi viņas zobu birste.