Mans vīrs nolēma šķirties, jo paziņoja, ka mana 900 eiro alga viņu pazemojot biznesa partneru acīs. “Man vajadzīga sieviete, kas atbilst manam līmenim,” viņš sacīja. Es nestrīdējos. Parakstīju dokumentus un izgāju no tiesas nama. Taču, pirms paspēju doties prom, parādījās viņa izpilddirektors, pagāja Jānim garām un cieņpilni nolieca galvu manā priekšā.
— Priekšsēdētājas kundze, sēde sākas pēc četrdesmit minūtēm.
Neviens no viņa ģimenes nebija nojautis, kāds amats man patiesībā pieder.
1. daļa
— Ar tiem saviem deviņsimt eiro mēnesī tu vairs neiederies manā dzīvē, — Jānis auksti noteica. — Paraksti šķiršanās papīrus un netaisi no tā teātri.
Viņš nometa mapi uz galda tieši blakus šķīvim ar vakariņām, ko tikko biju viņam pasniegusi.
Es neko neteicu. Vienkārši skatījos uz viņu.
Bija pagājusi tikai nedēļa, kopš viņu paaugstināja par pārdošanas direktora vietnieku uzņēmuma Liepājas filiālē.
Un šī nedēļa viņu bija izmainījusi.
Viņš staigāja citādi.
Runāja citādi.
Brīžiem man pat šķita, ka viņu kaitina pats fakts, ka es joprojām esmu tā pati sieviete, kura trīs gadus katru vakaru gaidīja viņu mājās pie vakariņu galda.
— Tas tiešām ir viss iemesls? — es klusi pajautāju.
Jānis atgāzās krēslā un pasmaidīja tā, it kā atbilde būtu pašsaprotama.
— Es tagad pelnu gandrīz desmit reižu vairāk nekā tu. Es sēžu pie viena galda ar uzņēmējiem, direktoriem, investoriem. Un ko man teikt, kad kāds pajautā, ar ko nodarbojas mana sieva? Ka viņa ir administratore un saņem deviņsimt eiro?
Tajā brīdī manī kaut kas pārtrūka uz visiem laikiem.
Ne jau tāpēc, ka viņš runāja par naudu.
Bet tāpēc, ka šis pats vīrietis, kurš tagad sēdēja man pretī, reiz mani apskāva, kad pats knapi spēja samaksāt īri, un atkal un atkal solīja:
kādu dienu viņš man visu atlīdzināšot, jo es biju viņam ticējusi.
Pie durvīm atskanēja zvans.
Aiz tām stāvēja viņa māte Ilze.
Ieraudzījusi šķiršanās dokumentus, viņa pat necentās izlikties pārsteigta.
— Beidzot, dēls. Sen jau bija laiks.
Tad viņa pagriezās pret mani ar skatienu, kuru gadu gaitā biju iemācījusies paciest.
— Anna, esi saprātīga. Jānim priekšā ir liela nākotne. Viņam vajadzīga sieviete, kas spēj iet viņam līdzās, pazīst ietekmīgus cilvēkus un palīdz atvērt durvis. Tu esi laba meitene, bet ar to lielu karjeru neuzbūvē.
Jānis piekrītoši pamāja.
— Dzīvoklis ir uz mana vārda. Mašīna arī. Paņem savas mantas un ej. Es no tevis neko neprasu, un tu neko neprasīsi no manis.
Es paņēmu mapi.
Un uzmanīgi izlasīju katru lapu.
Jānis ar katru minūti kļuva nepacietīgāks.
— Kāpēc tu to visu lasi? Mans advokāts sagatavoja dokumentus.
— Es nekad neparakstu neko, ko iepriekš neesmu izlasījusi, — atbildēju.
Pēc piecām minūtēm mans paraksts bija vajadzīgajā vietā.
Ilze iepleta acis.
— Tu pat neraudāsi?
Es viegli pasmaidīju.
— Kāpēc lai es raudātu?
Jānis skaļi iesmējās.
— Vismaz saproti, kur ir tava vieta.
Es iegāju guļamistabā un izvilku koferi, kuru biju sakravājusi jau divas dienas iepriekš.
Drēbes.
Grāmatas.
Personīgie dokumenti.
Un fotogrāfija no mūsu pirmās kāzu gadadienas.
Neko vairāk man nevajadzēja.
Kad izgāju no dzīvokļa, Jānis pat īsti nepacēla acis no telefona.
— Nu tad visu labu.
— Tev arī.
Durvis aiz manis aizcirtās.
Trīs laulības gadi noslēdzās ar sausu, aukstu slēdzenes klikšķi.
Es izsaucu taksometru.
Tikai tad, kad māja jau bija pazudusi aiz muguras, izņēmu telefonu un uzspiedu numuru, kuru vairākus mēnešus nebiju izmantojusi.
Atbildēja gandrīz uzreiz.
— Labvakar, Annas kundze.
Es vēroju, kā pilsētas gaismas slīd pa taksometra logu.
— Viss ir beidzies.
Otrā galā uz mirkli iestājās klusums.
— Vai atsūtīt jums automašīnu?
— Nē. Rīt.
— Rīt?
Es dziļi ievilku elpu.
— Sasauciet visu valdi uz deviņiem no rīta. Pārtrauciet manu atvaļinājumu no pienākumiem un sagatavojiet visus uzņēmumu grupas pārskatus. No rītdienas es oficiāli atgriežos darbā.
Vīrieša balss nekavējoties kļuva lietišķa.
— Sapratu, priekšsēdētājas kundze.
Es pārtraucu zvanu.
Aiz muguras palika dzīvoklis, laulība un vīrietis, kurš bija pārliecināts, ka tikko atbrīvojies no viduvējas sievas.
Jānis pat nespēja iedomāties, ko viņam pavisam drīz nāksies uzzināt.
2. daļa
Nākamajā rītā es pamodos vecāku mājā Kuldīgā.
Mana labākā draudzene Sandra piezvanīja vēl pirms astoņiem.
— Tu viņam pateici?
— Nē.
— Anna, tas cilvēks tikko izšķīrās no tevis tāpēc, ka uzskata tevi par nabadzīgu.
— Tieši tāpēc es viņam neko neskaidrošu.
Mana ģimene uzņēmumu grupu “Altavista” bija izveidojusi vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem.
Sākumā tas bija neliels transporta uzņēmums.
Gadu gaitā tas pārauga par plašu koncernu ar uzņēmumiem loģistikas, tehnoloģiju, ražošanas un pakalpojumu nozarēs.
Pirms pieciem gadiem, kad tēvs saslima, es pārņēmu valdes priekšsēdētājas amatu.
Taču pēc kāzām es uz laiku atkāpos no ikdienas operatīvajiem pienākumiem.
Es gribēju parastu laulību.
Dažas stundas nedēļā strādāju ģimenes fondā un par to saņēmu 900 eiro mēnesī.
Šī alga bija īsta.
Taču Jānis nekad nepajautāja, no kurienes nāk manas akcijas, ieguldījumi un dividendes.
Arī par manu ģimeni viņš nekad nebija īpaši interesējies.
Sākumā tieši tas man lika viņā iemīlēties.
Es domāju, ka viņš mīl mani pašu, nevis to, kas stāv aiz mana uzvārda.
Kad iepazinos ar Jāni, viņš bija pārdošanas nodaļas vadītājs.
Viņš strādāja neticami daudz, un viņā bija ambīcijas, kas tolaik vēl nebija pārvērtušās augstprātībā.
Gadu pēc mūsu kāzām viņa uzņēmums noslēdza sadarbību ar vienu no “Altavista” grupas kompānijām.
Jānim radās iespēja pieteikties nozīmīga projekta vadībai.
Tajā vakarā es nolēmu rīkoties ļoti apdomīgi.