Es piezvanīju.
— Vērtējiet viņu pēc tiem pašiem noteikumiem, pēc kuriem vērtējat pārējos. Ja Jānis ir pietiekami labs, dodiet viņam iespēju. Ja nav — viņš nedrīkst saņemt nekādas atlaides tikai tāpēc, ka esmu es.
Amatu viņš ieguva pats — ar savu darbu un rezultātiem.
Pēc tam sekoja citi projekti.
Paaugstinājumi.
Lielāki ienākumi.
Es nekad nebiju devusi rīkojumu viņu virzīt augstāk.
Es biju tikai parūpējusies, lai iekšējās intrigas viņu nepabīdītu malā un lai viņa paveiktais tiktu novērtēts godīgi.
Taču nelaime bija citur.
Katru nākamo panākumu Jānis sāka uztvert kā pierādījumu tam, ka viņš ir pārāks par citiem.
Vispirms viņš nomainīja automašīnu.
Pēc tam — pulksteni.
Tad mainījās arī viņa draugu loks.
Un visbeidzot mainījās skatiens, ar kādu viņš raudzījās uz mani.
Nedēļu pēc mūsu šķiršanās viņš publicēja fotogrāfijas kopā ar Inesi — kāda vietējā uzņēmēja meitu.
Kopta.
Sabiedriska.
Pieradusi pie pieņemšanām, vakariņām un biznesa pasākumiem.
Kādās uzņēmuma vakariņās kāds viņam pajautāja par mani.
Vairāku vadītāju klātbūtnē Jānis atbildēja:
— Mēs vienkārši nebijām piemēroti viens otram. Man vajadzēja sievieti manā līmenī. Viņa pelnīja deviņsimt eiro un viņai nebija nekādu sakaru.
Tieši tajā brīdī, kad viņš to teica, es pirmo reizi trīs gadu laikā iegāju “Altavista” grupas valdes sēžu zālē.
Vairāk nekā divdesmit augstākā līmeņa vadītāju piecēlās kājās.
— Labrīt, priekšsēdētājas kundze.
Vairākas stundas mēs analizējām uzņēmumu grupas rezultātus.
Sēdes beigās ģenerāldirektors nolika man priekšā vairāku vadošo darbinieku novērtējumu mapes.
Starp tām bija arī Jāņa lieta.
Pārdošanas rādītāji viņam bija labi.
Taču līdzās tiem bija parādījušās jaunas sūdzības.
Darbinieku pazemošana.
Lēmumi, kas pārsniedza viņam piešķirtās pilnvaras.
Nievas par kolēģiem, kuri pelnīja mazāk.
Es aizvēru mapi.
— Tas viss ir dokumentēts?
— Jā.
— Tad vērtējiet viņu tieši tāpat kā jebkuru citu vadītāju. Es nevēlos ne privilēģijas, ne personīgu atriebību.
Pēc mēneša mūs uzaicināja uz tiesu, lai oficiāli pabeigtu šķiršanās procesu.
Es ierados viena.
Jānis jau gaidīja ārā kopā ar Ilzi un Inesi.
Viņa māte noskatīja mani no galvas līdz kājām.
— Labi, ka atnāci. Tagad mans dēls beidzot varēs sākt jaunu dzīvi ar sievieti, kura viņam patiešām atbilst.
Inese samulsusi pasmaidīja.
Es neatbildēju.
Sēde nebija ilga.
Mums nebija bērnu.
Nebija arī kopīgas mantas, par kuru būtu jāstrīdas.
Un mēs abi piekritām laulības šķiršanai.
Kad izgājām no ēkas, Ilze paņēma Inesi pie rokas.
— Redzi, dēls? Tāda sieviete kā viņa tiešām var iet tev līdzās.
Es vienkārši turpināju iet uz izejas pusi.
Tajā brīdī pie ēkas apstājās vairākas melnas automašīnas.
Jānis sarauca pieri.
No pirmās mašīnas izkāpa Andris Kalniņš — uzņēmuma ģenerāldirektors, kurā Jānis strādāja.
Jānis acumirklī iztaisnoja žaketi un devās viņam pretī.
— Kalniņa kungs, labrīt. Kāds pārsteigums jūs šeit sastapt.
Andris viņu gandrīz nemanāmi pasveicināja.
Un tad pagāja viņam garām.
Tieši pie manis.
Visu klātesošo acu priekšā viņš apstājās, viegli nolieca galvu un pilnīgi mierīgā balsī sacīja:
— Labrīt, priekšsēdētājas kundze. Valde jūs jau gaida.
Aiz manas muguras iestājās pilnīgs klusums.
Es pagriezos.
Jāņa seja bija sastingusi.
Ilze pārmaiņus skatījās te uz Andri, te uz mani, it kā mēģinātu saprast, vai tas viss nav kāds slikts joks.
Pirmā attapās Inese.
— Kā priekšsēdētāja?
Andris atbildēja, pirms es paspēju kaut ko teikt.
— “Altavista” grupas valdes priekšsēdētāja.
Jānis nervozi iesmējās.
— Nē… tur noteikti ir kāda kļūda.
Andris paskatījās uz viņu nopietni.
— Kļūdas nav.
— Bet viņa taču strādā birojā. Viņa pelna deviņsimt eiro.
Es palūkojos uz viņu.
— Tā arī ir taisnība.
— Tad… ko tas viss nozīmē?
— Mans atalgojums fondā bija deviņsimt eiro. Es tikai nekad tev neesmu teikusi, ka šī alga ir visa mana manta.
Jānis pavēra muti.
Tomēr neizdvesa ne vārda.
Andris mierīgi piebilda:
— “Altavista” grupa pārvalda vairākus uzņēmumus. Tajā skaitā arī to, kurā jūs esat nodarbināts.
No Jāņa sejas pazuda pēdējā krāsa.
Ilze paspēra soli man tuvāk.
— Tas viss pieder tev?
— Esmu valdes priekšsēdētāja un akcionāre, — es atbildēju. — Lai vadītu uzņēmumu grupu, nav nepieciešams personīgi turēt rokās katru tās sastāvā esošo uzņēmumu.
— Un kāpēc tu mums nekad neko neteici?
Šis jautājums man šķita savāds.
— Tāpēc, ka tad, kad apprecējos ar Jāni, es gribēju saprast, vai varu izveidot dzīvi, kurā mans uzvārds un mana nauda nav pats svarīgākais.
Jānis raudzījās manī tā, it kā viņa priekšā stāvētu pavisam cita sieviete.
— Anna… vai tu palīdzēji man tikt pie paaugstinājumiem?
— Ne tā, kā tu to iztēlojies.
Es viņam paskaidroju tikai to, kas viņam bija jāzina.
Jā, es biju lūgusi, lai viņa darba novērtēšana notiek godīgi.
Jā, atsevišķos projektos es biju panākusi, lai viņa ieguldījumu pārskata vēlreiz.
Taču es nekad nebiju pavēlējusi viņu paaugstināt amatā un nekad nevienu nebiju piespiedusi viņu pieņemt darbā.
— Ja tavs darbs bija labs, es lūdzu, lai to pamana. Ja tu kļūdījies, uz tevi bija jāattiecas tiem pašiem noteikumiem, kas attiecas uz visiem pārējiem.
Jānis nolaida skatienu.
Tajā brīdī viņam pēkšņi kļuva skaidras daudzas lietas.
Sarunas, kas it kā neizskaidrojami bija atvērušās no jauna.
Projekti, kuros viņam tika dota vēl viena iespēja.
Tie vakari, kad es stundām ilgi runāju pa telefonu savā kabinetā un sacīju, ka man ir “darba apspriede”.
Trīs gadus es viņam nebiju melojusi ne reizi.
Viņš pats bija pieņēmis, ka klusa un atturīga sieviete noteikti ir arī bezspēcīga sieviete.
— Anna, pagaidi…
— Mums ir sēde, — Andris viņu pārtrauca.