Es vienkārši pamāju ar galvu.
Vēl pirms paspēju iekāpt automašīnā, Jānis atkal pasauca mani vārdā.
— Kāpēc tu man to nepateici toreiz, kad es pieprasīju šķiršanos?
Es pagriezos un pēdējo reizi paskatījos uz viņu.
— Tāpēc, ka mūsu laulība jau bija beigusies tajā brīdī, kad tev vajadzēja uzzināt, cik daudz naudas man pieder, lai izlemtu, vai esmu pietiekami vērtīga būt tava sieva.
Tad es iekāpu mašīnā.
Ceļā telefons sāka nemitīgi dūkt somā.
Jānis.
Pirmo reizi.
Otro.
Trešo.
Es bloķēju viņa numuru.
Andris, kurš sēdēja priekšā, pagriezās pret mani.
— Vai vēlaties, lai mēs kaut ko darām saistībā ar viņa amatu?
— Jā.
Viņš uzmanīgi mani uzlūkoja.
— Sakiet, ko tieši.
— Neko ārkārtēju. Pilnīgi neko īpašu. Ja viņš savu vietu ir nopelnījis, lai to saglabā. Ja viņš ir pārkāpis uzņēmuma noteikumus, lai atbild tāpat kā jebkurš cits darbinieks.
Pēc divām nedēļām sākās kārtējā ceturkšņa darba rezultātu izvērtēšana.
Es tajā nepiedalījos tieši.
Nevienam nedrīkstēja rasties pat mazākā iespēja apgalvot, ka izmantoju savu ietekmi koncernā, lai atriebtos bijušajam vīram.
Pārbaudes grupa izskatīja pārdošanas un vadības rādītājus, tēriņus, darba vidi un to, kā nodaļās tiek ievērotas iekšējās kārtības prasības.
Jāņa rezultāti joprojām bija labi.
Problēma slēpās pavisam citur.
Sešu mēnešu laikā darbinieku lūgumi pārcelties no viņa nodaļas uz citām struktūrvienībām bija pieauguši gandrīz par četrdesmit procentiem.
Bija saglabātas e-pasta vēstules.
Bija darbinieku liecības.
Bija sapulču protokoli.
Vienā audioierakstā bija skaidri dzirdams, kā Jānis saka padotajam:
— Ja tu pelni maz, tas nozīmē, ka arī tava vērtība ir maza. Kad tev būs mans amats, tad varēsi prasīt cieņu.
Citā sanāksmē viņš visas komandas priekšā bija pazemojis kādu analītiķi.
— Aiz durvīm stāv simts cilvēku, kuri tavu darbu būtu gatavi darīt par mazāku naudu.
Turklāt viņš bija apstiprinājis izdevumus, kas pārsniedza viņam piešķirtās pilnvaras.
Zādzības nebija.
Arī tiešu finansiālu zaudējumu uzņēmumam nebija.
Taču iekšējās kontroles prasības bija pārkāptas nepārprotami.
Izvērtēšanas sēdē Andris nolika viņam priekšā lietu ar dokumentiem.
— Vadītāja krēsls nevienam nedod tiesības pazemot cilvēkus.
Jānis mēģināja sevi aizstāvēt.
— Es vienkārši esmu prasīgs.
— Prasīt rezultātu un nicināt cilvēkus nav viens un tas pats, — mierīgi atbildēja Andris. — Tās ir divas pavisam atšķirīgas lietas.
Tajā pašā pēcpusdienā komiteja pieņēma lēmumu uz laiku atstādināt Jāni no direktora vietnieka amata un pārcelt viņu darbā, kurā viņam nebūtu tiešas atbildības par personālu, līdz viņš izies vadības kompetenču izvērtēšanu.
Kad Jānim šo lēmumu paziņoja, viņš pajautāja tikai vienu:
— Vai Anna to lika izdarīt?
Andris atbildēja bez vilcināšanās:
— Prezidente deva vienu vienīgu norādījumu: pret jums jāizturas tieši tāpat kā pret jebkuru citu darbinieku.
Jānis vairs neko nejautāja.
Jo tajā mirklī viņš saprata kaut ko, kas, iespējams, sāpēja vairāk nekā atriebība.
Es nebiju pacēlusi ne pirkstu, lai viņu sagrautu.
Līdz šai vietai viņš bija nonācis pats.
Tajā vakarā viņš atgriezās dzīvoklī.
Atvēris durvis, viņš ieraduma pēc noteica:
— Esmu mājās.
Atbilde bija tikai klusums.
Virtuvē nebija silta ēdiena.
Nebija sagatavotas kafijas nākamajam rītam.
Nebija neviena, kas pajautātu, kā pagājusi viņa diena.
Mūsu laulības laikā viņš šīs mazās rūpes bija pārvērtis par kaut ko pašsaprotamu, gandrīz neredzamu pienākumu.
Tikai tagad, kad to vairs nebija, viņš sāka aptvert, cik daudz tās patiesībā bija nozīmējušas.
Arī Inese pamazām attālinājās.
Ne jau tāpēc, ka Jānis būtu palicis bez visas naudas.
Viņam joprojām bija labs darbs.
Taču viņa bija uzzinājusi, ka Jānis par mani bija stāstījis pavisam citu versiju.
— Tu man teici, ka tava bijusī sieva bija no tevis atkarīga, — viņa viņam pārmeta.
— Es domāju, ka tā arī bija.
— Tieši tur jau ir tava problēma. Tu nekad neesi pat mēģinājis pa īstam iepazīt sievieti, ar kuru biji precējies.
Pēc dažām nedēļām Inese pielika viņu attiecībām punktu.
Savukārt Ilze sāka arvien biežāk pierunāt dēlu.
— Aizej pie Annas. Palūdz piedošanu. Jūs tomēr bijāt precējušies trīs gadus. Varbūt viņa tevi vēl mīl.
Pirmo reizi Jānis paskatījās uz māti ar nepatiku, kuru vairs nespēja noslēpt.
— Kad tu domāji, ka viņa pelna deviņsimt eiro mēnesī, tu pati gribēji, lai viņa pazūd no mana dzīvokļa.
Ilze apklusa.
— Bet tagad, kad zini, kas viņa ir, tu pēkšņi vēlies, lai viņa atgriežas.
— Es tikai gribu tev labu.
— Nē, mamm. Tu gribēji vedeklu ar naudu. Un es biju tieši tāds pats kā tu.
Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad Jānis pats sev atzina, ka viņa problēma nebija sākusies brīdī, kad viņu paaugstināja amatā.
Amats viņam vienkārši bija devis atļauju parādīt to, kas viņā jau sen bija sēdējis.
Pēc dažām dienām viņš uzmeklēja Sandru.
Viņš lūdza manu adresi.
Sandra atteicās.
— Ja Anna vēlēsies ar tevi runāt, viņa pati ar tevi sazināsies.
— Es gribu tikai atvainoties.
Sandra ilgi viņā raudzījās, it kā mēģinātu saprast, vai viņa vārdos beidzot ir kaut kas patiess.
— Tu nožēlo, ka viņu pazaudēji, vai arī nožēlo tikai to, ka uzzināji, kas viņa patiesībā ir?
Jānim vajadzēja vairākas sekundes, lai atbildētu.
— Sākumā es nožēloju tieši to, ka uzzināju, kas viņa ir. Bet tagad… tagad es nožēloju, ka man vispār vajadzēja uzzināt šo patiesību, lai saprastu, ko esmu izdarījis.
Sandra viņam manu adresi neiedeva.
Tomēr tajā pašā pēcpusdienā viņa piezvanīja man.
— Viņš ir mainījies.
— Es to varu iedomāties, — atbildēju.
— Viņš ir novājējis. Izskatās pilnīgi izsmelts.
Es skatījos pa automašīnas logu uz garām slīdošo pilsētu.
— Reizēm cilvēkam kaut kas ir jāzaudē, lai viņš beidzot saprastu tā vērtību.
— Tu viņu vēl mīli?
Es mirkli klusēju.
— Es viņu neienīstu. Bet atpakaļ arī negribu.
— Pat tad, ja viņš patiešām ir mainījies?
— Tad lai viņš šo pārmaiņu paņem līdzi nākamajās attiecībās. Ne katra mācība beidzas ar to, ka tev atdod to, ko tu pats esi salauzis.
Tajā vakarā es saņēmu vēstuli.
Jānis tajā nelūdza mani atgriezties.