— Noņem roku no telefona! Tā ir mana nauda, saproti?! — es iekliedzos brīdī, kad vīrs jau taisījās pārskaitīt diezgan prāvu summu savai mātei.
Anna ik mēnesi atlika malā piecdesmit eiro. Reizēm izdevās nolikt arī vairāk — ja bija sanācis ietaupīt uz kādu pirkumu vai paņemt papildu maiņu darbā. Krājums auga lēni, toties neatlaidīgi, un tā tas turpinājās jau četrus gadus. Pa šo laiku bija sakrājušies aptuveni divi tūkstoši četri simti eiro. Anna šo naudu uzskatīja par pirmo iemaksu savam dzīvoklim.
Visus šos gadus viņa kopā ar vīru Jāni dzīvoja viņa vecāku trīsistabu dzīvoklī. Vīratēvs Andris un vīramāte Ilze jaunajam pārim bija atvēlējuši vienu istabu. Paši viņi mitinājās guļamistabā, bet trešā telpa kalpoja kā kopīga viesistaba visiem. Sākumā šķita, ka šāds risinājums būs tikai īslaicīgs — nu, gads, augstākais divi. Taču laiks gāja, bet sava mājokļa viņiem joprojām nebija.
Anna strādāja par administratori privātā medicīnas centrā. Alga nebija liela, tomēr tā pienāca regulāri, un uz to varēja paļauties. Jānis bija šoferis loģistikas uzņēmumā. Viņš reizēm nopelnīja vairāk nekā sieva, taču viņa ienākumi bija svārstīgi — te prēmija, te maksājuma aizkavēšanās. Tāpēc lielākā daļa uzkrājuma faktiski veidojās tieši no Annas algas.
Nauda glabājās atsevišķā kontā, kuru Anna bija atvērusi tikai šim mērķim. Bankas karti viņa turēja mājās, mazā rotaslietu kārbiņā, bet PIN kodu nevienam neteica. Pat Jānim ne. Viņai jau sen bija doma, ka nākamo dzīvokli vajadzētu reģistrēt uz sava vārda — drošībai. Dzīvē viss var mainīties: darbs var pazust, cilvēki var pievilt, bet īpašums paliek.
Jānis zināja, ka Anna krāj naudu. Laiku pa laikam viņš apjautājās, cik daudz jau savākts, un slavēja sievu par prātīgumu. Tomēr gandrīz vienmēr piebilda:
— Labi, ka mums veidojas ģimenes kapitāls. Kopā dzīvokli būs vieglāk nopirkt.
Anna tikai pamāja, bet sevī viņa tam nepiekrita. Naudu malā lika viņa. No pirkumiem atteicās viņa. Pieticīgāk dzīvoja arī viņa. Jānis savu algu lielākoties tērēja sev: nopirka jaunus instrumentus, satikās ar draugiem kafejnīcā vai atrada vēl kādu vajadzību. Tādēļ Anna šo uzkrājumu uzskatīja tikai par savu.
Ģimenes mieru īpaši bojāja vīramāte. Ilze — piecdesmit astoņus gadus veca, rosīga un ļoti runīga sieviete — pastāvīgi jauca degunu jaunā pāra dzīvē. Vienu dienu viņa deva padomus par ēdiena gatavošanu, citā reizē aizrādīja par nekārtību istabā, vēl citreiz vienkārši atrada iemeslu pasūdzēties.
Visvairāk Ilzei patika runāt par savu meitu Sandru. Jāņa vecākā māsa dzīvoja citā pilsētā un strādāja skaistumkopšanas salonā par manikīra meistari. Sandrai bija mazs dēls un pastāvīgas naudas grūtības.
— Sandra atkal zvanīja, sūdzējās, — Ilze gandrīz katrās vakariņās sāka to pašu stāstu. — Komunālajiem nepietiek. Puika saslimis, vajag dārgas zāles pirkt.
— Bet kur ir bērna tēvs? — Anna reiz piesardzīgi pajautāja.
— Kāds vēl tēvs? — vīramāte nicīgi nošņācās. — Tiklīdz uzzināja par grūtniecību, tā pazuda. Sandra viena pati audzina bērnu.
— Viņai tiešām nav viegli, — Jānis līdzjūtīgi noteica.
— Nu re! — Ilze uzreiz atdzīvojās. — Tāpēc māsai ir jāpalīdz. Ģimenei taču citam citu jāatbalsta.
Šādos brīžos Anna centās izlikties aizņemta. Viņa mazgāja traukus, šķiroja veļu vai darīja jebko citu, tikai lai nebūtu jāiesaistās sarunā. Viņa negribēja ielīst svešās ģimenes lietās. Lai paši spriež, kā dzīvo un kur liek savu naudu.
Taču vīramātes mājieni ar laiku kļuva arvien tiešāki. Ilze stāstīja, kā kaimiņi palīdzējuši dēlam nopirkt automašīnu, kā draudzene aizdevusi meitai naudu dzīvokļa remontam, kā īstās ģimenēs neviens netiekot pamests nelaimē.
— Ir labi, ja tuvinieki prot viens otram sniegt roku, — viņa zīmīgi secināja un paskatījās tieši uz dēlu.
Jānis tādos brīžos neveikli sakustējās, pārsēdās krēslā, pabīdīja šķīvi, taču neko konkrētu nesolīja. Anna redzēja, ka vīramātes vārdi viņu dara nemierīgu, tomēr klusībā priecājās: vismaz pagaidām viņš neļāvās mātes spiedienam.
Rudenī viss kļuva asāks. Septembrī Sandra piezvanīja mātei un paziņoja, ka iekrājies parāds par komunālajiem maksājumiem un tagad draud atslēgt elektrību.
— Jūs vispār varat to iedomāties? — Ilze sašutusi pārstāstīja meitas zvanā dzirdēto. — Mājās mazs bērns, bet viņi grib atstāt bez gaismas! Pilnīgi bez sirds!
— Varbūt Sandra varētu atrast kādu papildu darbu? — Anna uzmanīgi ieminējās.
— Kādu vēl papildu darbu? — vīramāte sašutumā atmeta ar roku. — Viņai ir mazs bērns! Ar ko lai viņa viņu atstāj? Viņš vēl pat bērnudārzā neiet!
— Tad varētu nolīgt auklīti, — Anna nepadevās uzreiz.
— Par kādu naudu viņa nolīgs aukli? — Ilze dusmīgi atcirta. — Ja viņai pašai naudas nav?
Saruna nonāca strupceļā. Anna apklusa, jo saprata — strīdēties nav jēgas. Vīramāte jau bija izlēmusi, ka tieši dēlam jāpalīdz māsai ar naudu.
— Jāni, nu saki taču kaut ko! — Ilze pagriezās pret viņu. — Sandra ir tava miesīga māsa! Tu taču neatstāsi viņu nelaimē!
— Mammu, es saprotu, bet mums pašiem nav tik daudz līdzekļu, — Jānis nedroši iebilda. — Mēs krājam dzīvoklim.
— Kāds vēl dzīvoklis! — vīramāte asi pamāja ar roku. — Jums te viss ir kārtībā! Bet tava māsa ar bērnu var palikt bez elektrības!
Anna piecēlās no galda un aizgāja uz savu istabu. Viņa vairs negribēja to klausīties. Bija pilnīgi skaidrs, uz kurieni šī saruna tiek virzīta.
Nākamajās dienās Ilze no Sandras tēmas neatkāpās ne soli. Katru vakaru viņai atradās jauns iemesls uztraukumam. Te bērns bija saaukstējies, te dzīvoklī esot auksti, te ledusskapī gandrīz nekā neesot.
— Naktīs es vairs neguļu.