Kad Ilze izteica šo teikumu, man pirmajā mirklī šķita, ka esmu pārklausījusies.
Mēs bijām divpadsmit cilvēki, sasēdušies ap garo ēdamgaldu viņu mājā Cēsīs. Aiz logiem jau bija piķa tumsa; stiklos atspīdēja lustras gaisma un rindā saliktās vīna glāzes. Tika svinēta Ilzes vārda diena. Vakariņas tuvojās beigām — daži viesi vēl grozīja pirkstos deserta dakšiņas, citi jau lūdza kafiju.
Es grasījos piecelties un aiznest šķīvjus uz virtuvi.
Tajā brīdī Ilze nolika salveti uz galda.
— Paliec, Anna, — viņa sacīja.
Viņas balss bija pārāk mierīga.
Es apsēdos atpakaļ.
Mans vīrs Jānis sēdēja man līdzās. Viņš pastiepa roku pēc glāzes, taču tā arī neiedzēra.
— Es gribētu kaut ko noskaidrot, — Ilze turpināja. — Jo, manuprāt, ģimenē ir lietas, par kurām nevar klusēt bezgalīgi.
Sarunas ap galdu pamazām apklusa.
Jāņa tēvocis neveikli noklepojās.
Viņa māsa Ieva nolaida skatienu uz savu šķīvi.
Un es jau sapratu — runa būs par mani.
Pēdējo trīs nedēļu laikā Ilze man bija zvanījusi divreiz, sakot, ka man vajadzētu “padomāt par savu uzvedību”. Viņa nekad nepaskaidroja, ko tieši ar to domā.
Patiesībā man tas bija skaidrs.
Mēs viņai neiedevām naudu.
Tas arī bija viss.
Apmēram pirms diviem mēnešiem Ilze bija paziņojusi, ka vēlas atjaunot viņu vasarnīcu Saulkrastos. Viņai vajadzēja jaunu virtuvi, jaunu terasi, kondicionieri abās guļamistabās un elektriskos vārtus.
Viņa teica, ka īpašums “tāpat kādreiz paliks Jānim un Ievai”.
Pēc tam viņa piebilda, ka būtu tikai dabiski, ja bērni piedalītos izdevumos.
Ieva viņai pārskaitīja divus tūkstošus eiro.
No mums Ilze prasīja piecus tūkstošus.
Nevis aizdevumu.
Nevis apmaiņā pret īpašuma daļu.
Vienkārši tāpat.
Jāņa pirmā reakcija bija — parunāsim par to mājās.
Mājās es viņam pateicu, ka, manuprāt, tā ir pilnīga neprātība.
Ne tāpēc, ka mums nebūtu naudas.
Bet tāpēc, ka paši gatavojāmies mainīt dzīvokli.
Astoņus gadus mēs dzīvojām piecdesmit astoņu kvadrātmetru dzīvoklī Daugavpilī. Mums bija tikai viena guļamistaba, Jāņa darba stūris atradās viesistabā, bet es trīs dienas nedēļā strādāju pie virtuves galda.
Man bija trīsdesmit seši.
Jānim — trīsdesmit astoņi.
Jau divus gadus mēs mēģinājām tikt pie bērna.
Ilze to zināja.
Viņa zināja arī to, ka lielāko daļu mūsu iekrājumu krājam pirmajai iemaksai lielākam dzīvoklim.
Un tomēr par pieciem tūkstošiem eiro viņa runāja tā, it kā tā būtu parasta brīvdienu iepirkšanās summa.
Beigās Jānis viņai atteica.
Tikai Ilze nezin kāpēc nolēma, ka tas esot bijis mans lēmums.
— Es no tevis nekad neko neesmu prasījusi, — viņa tajā vakarā sacīja pie galda.
Tad viņa paskatījās tieši uz mani.
— Bet es būtu gaidījusi, ka tu nenostādīsi manu dēlu pret viņa paša ģimeni.
Es sajutu, kā saspringst mugura.
— Ilze, es nevienu neesmu noskaņojusi ne pret vienu.
— Protams.
Viņa pasmaidīja.
Tajā smaidā nebija ne kripatas siltuma.
— Jānis trīsdesmit piecus gadus bija pavisam cits cilvēks.
— Mammu… — Jānis ierunājās.
Ilze pacēla roku.
— Nē. Ļauj man pabeigt.
Viesi sēdēja sastinguši, it kā skatītos teātra izrādi.
Es joprojām cerēju, ka kāds iejauksies.
Neviens to nedarīja.
Ilze norādīja uz mani.
— Kopš šī sieviete ienāca mūsu ģimenē, par problēmu ir kļuvis viss. Ziemassvētki, atvaļinājumi, nauda, ģimenes pusdienas. Pilnīgi viss.
— “Šī sieviete”? — es pārjautāju.
— Jā.
Tajā brīdī Jānis nolika dakšiņu.
— Mammu, pietiek.
Taču Ilze, pat nepaskatījusies uz viņu, turpināja:
— Astoņus gadus es centos tevi pieņemt, Anna. Patiesi centos. Bet visam ir robežas.
— Kādu robežu esmu pārkāpusi?
— Tu man atņēmi dēlu.
Galda otrā galā kāds klusi nopūtās.