— Ilze, kad beidzot ieliksi sludinājumu par pārdošanu? — Sandra ar plaukstu uzsita pa virtuves galdu. — Laiks iet! Restorāns prasa iemaksu līdz nedēļas beigām. Jaunajiem vajag sākumu, bet tu tikai velc garumā!
Ilze no darba somas izņēma piezīmju kladi un metāla mērlenti.
Blakus sāls trauciņam gulēja četrkārt salocīts rasējums. Uz tā tukšās puses Anna ar plašiem vilcieniem bija sarakstījusi vajadzīgo: balta sedana noma, izbraukuma arka ar dzīvajiem ziediem, bankets astoņdesmit viesiem, fotogrāfs ar palīgu, pirmā iemaksa par studio tipa dzīvokli jaunajā projektā.
— Nekāda sludinājuma nebūs, — Ilze atbildēja mierīgi. — Es jums to pateicu jau svētdien.
— Kā — nebūs? — vīramāte pieliecās tuvāk, un siltā veste nostiepās pāri viņas pleciem. — Vai tu vispār saproti, ko runā? Andra īstā māsa pēc mēneša precas! Līgavainis nāk no kārtīgas ģimenes, viņiem radi visi kā viens labos amatos!
— Tad lai tie amatos esošie radi arī apmaksā šo banketu, — Ilze tikpat rāmi noteica.
— Tu man te zobus neklabini! — Sandras balss kļuva skaļāka. — Jums ar Andri ir divistabu dzīvoklis! Kam tev vēl šis miteklis? Stāv kā akmens kaklā. Bet jaunajiem tagad pa svešiem kaktiem jākuļas?
— Tas nav nekāds akmens kaklā. Es jūs šeit ielaidu padzīvot uz laiku.
— Uz laiku? — Sandra sašuta. — Divus gadus es te muguru locīju, katru šķirbu izberzu!
Durvju ailē iespraucās Anna. Matus viņa bija savilkusi ar zilu gumiju, bet apakšlūpa bija aizvainoti izbīdīta uz priekšu.
— Ilze, nu kaut kādai sirdsapziņai taču jābūt! Man tāda diena ir vienreiz dzīvē! Mēs ar Robertu jau esam iemaksājuši avansu vakara vadītājam. Kur lai mēs ņemam naudu?
— Atrodiet papildu darbu, — Ilze ierosināja. — Vai arī sarakstieties bez svinībām astoņdesmit cilvēkiem.
— Mammu, tu dzirdi, ko viņa saka?! — Anna iekliedzās. — Bez svinībām! Slepus parakstīties kā ubagiem! Ko cilvēki padomās? Ka līgavainim radi bagāti, bet mani uzskatījuši par muļķīti?
— Pietiek te tirgu taisīt, — Sandra piecēlās no ķeblīša. — Vakarā Andris pats visu izlems. Ģimene mums ir viena. Ja reiz ienāci mūsu mājā, tad mācies dalīties!
Ilze ielika piezīmju kladi atpakaļ somā.
Dzīvokli Celtnieku ielā viņai vecmāmiņa bija novēlējusi divus gadus pirms kāzām ar Andri. Veca piecstāvu māja, biezas ķieģeļu sienas, plata palodze un zaļš pagalms ar pīlādžiem. Ilze pati tur bija špaktelējusi stūrus, mainījusi elektroinstalāciju un sargājusi šo īpašumu kā vienīgo patiesi drošo aizmuguri.
Pirms diviem gadiem Sandra pārdeva savu pusi mājas kādā ciematā. Iegūtā nauda pazuda pāris mēnešu laikā: tika nomaksāti trīs Annas kredīti, un tai pašai Annai nopirka lietotu hečbeku. Pēc tam mātei vairs nebija, kur palikt.
Toreiz Andris gandrīz vai uz ceļiem rāpoja pa priekšnamu, lūgdamies: “Ilze, nu ielaid mammu uz īsu brīdi. Kamēr atradīsim viņai istabu, kamēr viņa apskatīsies apkārt. Viņa taču nav svešs cilvēks!”
Tas “uz īsu brīdi” izstiepās divu gadu garumā. Vīramāte pārveda savus katlus, sakāra raibus dvieļus un pārstumdīja mēbeles pēc sava prāta. Par apkuri un ūdeni viņa nemaksāja ne centa — rēķinus ik mēnesi no savas tāmētājas algas kartes sedza Ilze.
Vakarā šī pati saruna turpinājās jau viņu kopīgajā dzīvoklī, par kuru vēl tika maksāta hipotēka.
Andris sēdēja uz dīvāna sporta biksēs un ar īkšķi šķirstīja ziņu lenti telefonā.
— Andri, noliec telefonu, — Ilze piegāja pie palodzes. — Tava māte atkal pieprasa, lai es pārdodu vecmāmiņas dzīvokli.
Andris saviebās un ar plaukstu pārbrauca pāri pierei.