— Aizver muti un dari, ko tev saka! — vīramātes balss pāršķēla manu virtuvi tik asi, ka pat mans vīrs uz mirkli pārstāja košļāt.
Es sastingusi stāvēju pie izlietnes, rokā turēdama vēl mitru šķīvi. Pie lielā galda bija sasēdušies divpadsmit Jāņa radinieki un tuvinieki: viņa māsa Sandra ar vīru, divas tantes, trīs brālēni un māsīcas, viens onkulis, kā arī daži Annas tuvākie draugi.
Un pašā šīs kompānijas vidū stāvēja Anna — rokas sakrustojusi uz krūtīm, ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņa tikko būtu nolikusi pie vietas nepaklausīgu kalponi.
Tikai šī “kalpone” biju es.
Un māja, kurā viņa nupat uz mani kliedza, piederēja man.
— Atvaino? — es lēni pārjautāju.
Anna teatrāli pavērsa acis uz augšu.
— Ak, Ilze, tikai nesāc atkal šo savu izrādi. Tu ļoti labi saprati, ko es pateicu.
Es noliku šķīvi malā.
— Jā, sapratu gan. Vienkārši gribēju pārliecināties, ka tev patiešām pietika nekaunības ar mani tā runāt.
Jānis nolika dakšiņu uz šķīvja.
— Ilze, lūdzu…
Es pagriezu galvu pret viņu.
Protams.
“Ilze, lūdzu.”
Nekad: “Mammu, pietiek.”
Nekad: “Nerunā tā ar manu sievu.”
Mēs bijām precējušies jau astoņus gadus, un ikreiz, kad viņa māte pārkāpa jebkādas robežas, Jānim bija tikai viena un tā pati frāze.
Ilze, lūdzu.
It kā problēma nekad nebūtu tajā, ko izdarījusi Anna. It kā vaina vienmēr būtu manā reakcijā.
Viss sākās apmēram trīs stundas iepriekš.
Tajā svētdienā biju iecerējusi mierīgas pusdienas.
Divas dienas pirms tam Anna man piezvanīja.
— Svētdien ap pusdienlaiku mēs pie jums iebrauksim.
— Kas tieši ir “mēs”?
— Ģimene.
Man vajadzēja uzdot vairāk jautājumu.
Ceturksni pāri divpadsmitiem pie manas mājas apstājās trīs automašīnas.
No tām izkāpa divpadsmit cilvēki.
Neviens mani nebija iepriekš brīdinājis.
Anna vienkārši ienāca pa durvīm, rokās nesdama milzīgu bļodu.
— Mēs nolēmām pusdienot šeit. Pie tevis ir vairāk vietas.
Pie tevis.
Tātad viņa lieliski apzinājās, kuras mājas slieksni pārkāpusi.
Nākamās divas stundas es skrēju turp un atpakaļ starp virtuvi un ēdamistabu bez iespējas ievilkt elpu.
Stiepu klāt papildu krēslus.
Sajaucu divus salātus.
Ieliku cepeškrāsnī kartupeļus.
Atvēru vairākas dzērienu pudeles.
Sameklēju papildu šķīvjus, dakšiņas un nažus.
Un brīdī, kad beidzot grasījos apsēsties, lai arī pati kaut ko ieēstu, Anna pastiepa pret mani savu šķīvi.
— Ilze, gaļa ir auksta.
Es paskatījos uz viņu.
— Mikroviļņu krāsns ir tev aiz muguras.
Viņas piere savilkās grumbās.
— Vai tu nevarētu to uzsildīt?
— Es jau divas stundas apkalpoju visus pārējos. Tagad gribētu arī pati paēst.
Daži viesi nolaida skatienu.
Savukārt Sandra viegli pasmaidīja.
— Mammai patīk, ja ēdiens ir silts. Tu taču to zini.
— Tad mamma noteikti zina arī to, kā ieslēgt mikroviļņu krāsni.
Sandras smaids acumirklī pazuda.
Anna izslējās taisnāka.
— Vai šādi pieņem ģimeni?
Es dziļi ievilku elpu.
— Anna, jūs ieradāties divpadsmit cilvēku sastāvā, un neviens mani par to nebrīdināja.
— Mēs esam Jāņa ģimene.
— Un?
— Un tu varētu vismaz mazliet pacensties.
Es neatbildēju.
Es gribēju izvairīties no strīda.