Jāņa dēļ.
Vienmēr — Jāņa dēļ.
Taču jau pēc desmit minūtēm Anna apgāza glāzi ar vīnu tieši uz galdauta.
Viņa pat nepacēlās. Tikai sēdēja un vēroja, kā sarkanīgais pleķis lēnām izplūst pa balto audumu, kļūstot arvien lielāks.
Tad no ēdamistabas atskanēja viņas balss:
— Ilze!
Es tajā brīdī biju virtuvē.
— Kas ir?
— Atnāc un noslauki.
Šoreiz es nepakustējos ne soli.
— Atvilktnē tev blakus ir salvetes.
Iestājās klusums.
Pēc mirkļa viņa parādījās virtuves durvīs.
— Es tev palūdzu atnākt un satīrīt.
— Un es tev pateicu, kur stāv salvetes.
— Vai tu reiz varētu beigt man pretī runāt?
— Vai tu reiz varētu beigt man komandēt?
Tajā brīdī viņas seja izmainījās.
Anna pienāca man tuvāk.
— Klausies uzmanīgi. Kad šeit ir visa ģimene, tu rūpējies par viesiem. Tā tas notiek.
— Ne manās mājās.
— Beidz taču vienreiz ar šo savu mūžīgo “manās mājās”!
— Kāpēc? Tevi tas aizskar?
Viņas vaigi pietvīka.
Un tad viņa pēkšņi, visu acu priekšā, uzkliedza man:
— Aizver muti un dari, ko tev saka!
Pēc šiem vārdiem klusums kļuva gandrīz nevainojams.
Es skatījos uz šo sievieti, kura gadiem ilgi bija pārbaudījusi manas robežas — soli pa solim, centimetru pēc centimetra.
Mūsu laulības pirmajā gadā viņa pārkārtoja manus virtuves skapīšus.
Otrajā gadā viņai tika iedota atslēga “ārkārtas gadījumiem”.
Pēc tam viņa sāka ienākt bez zvanīšanas.
Vēlāk jau Anna noteica, kur mums pavadīt Ziemassvētkus.
Kur braukt atvaļinājumā.
Cik daudz naudas drīkstam tērēt.
Kādas mēbeles mums vajadzētu pirkt.
Viņa pat atļāvās izteikties par to, kad mums beidzot būtu jāsāk domāt par bērniem.
Un ikreiz, kad es iebildu, Jānis tikai nomurmināja vienu un to pašu:
— Viņa vienkārši tāda ir. Neņem pie sirds.
Bet tajā dienā manī kaut kas pārtrūka.
Vai varbūt gluži otrādi.
Varbūt kaut kas beidzot nostājās savā vietā.
Es lēni noslaucīju rokas.
Tad pacēlu skatienu un paskatījos Annai tieši acīs.
— Savukārt tu, šķiet, esi pilnīgi aizmirsusi, kura mājās tagad stāvi un dod pavēles.
Viņas seja sastinga.
— Ko?
— Tu ļoti labi dzirdēji.
Jānis strauji piecēlās.
— Ilze…
Es pacēlu roku, apturot viņu.
— Nē, Jāni. Šoreiz tu mani uzklausīsi līdz galam.
Viņš apklusa.
Es pagriezos pret pārējiem viesiem.
— Tā kā visi jau esat šeit, varam beidzot noskaidrot dažas lietas.
Anna nicīgi iesmējās.
— Kāda izrāde…
— Šī māja pieder man.
Viņa paraustīja plecus.
— Mēs visi zinām, ka jūs to nopirkāt kopā.
— Nē.
Tajā pašā brīdī Jānis nolaida acis.
Un es uzreiz sapratu.
Anna to nezināja.
Es paskatījos uz savu vīru.
— Tu viņai nekad neesi pateicis?
Viņš neveikli pakasīja pakausi.
— Tas nebija svarīgi.
— Kas tieši nebija svarīgi? — jautāja Sandra.
Es pasmaidīju, taču tajā smaidā nebija ne kripatas prieka.
— Šo māju es nopirku divus gadus pirms apprecējos ar Jāni.
Klusums.
— Par savu naudu.
Anna vairākas reizes samirkšķināja acis.
— Tas neko nemaina.
— Maina gan. Un ļoti daudz ko.
— Jānis ir tavs vīrs.
— Jā. Mans vīrs. Nevis mans īpašnieks.
Viena no tantēm nervozi nokrekšķinājās.
Anna uzlika rokas uz gurniem.
— Un tagad tu grasies mūs visus izmest?