— Nē.
Viņas sejā uz mirkli parādījās sīks, pašapmierināts smaids.
— Es palūgšu aiziet tikai vienam cilvēkam.
Smaids pazuda tikpat ātri, kā bija uzradies.
— Kam?
Es paskatījos viņai tieši acīs.
— Tev.
— Ilze! — Jānis iesaucās.
— Kas ir?
— Tā taču ir mana māte!
— Es lieliski zinu, kas viņa ir.
Anna īsi, sausi iesmējās.
— Tu to neuzdrošināsies.
Es paņēmu telefonu no virtuves letes.
— Pamēģini pārbaudīt.
Šoreiz neviens vairs nesmējās.
Anna pagriezās pret dēlu.
— Jāni?
Viņš klusēja.
— Jāni! Tu tiešām ļausi savai sievai mani izlikt aiz durvīm?
Arī es paskatījos uz viņu.
Varbūt tieši šis bija viens no tiem brīžiem, pēc kuriem laulība vairs nekad nav gluži tāda pati.
Ne tāpēc, ka es gribētu piespiest viņu izvēlēties starp mani un māti.
Tieši to es nevēlējos.
Es tikai gribēju saprast, vai viņš beidzot spēj ieraudzīt robežu, kad tā ir novilkta viņam pašam deguna priekšā.
Jānis pavēra muti.
— Ilze, mamma vienkārši sadusmojās…
Es uz mirkli aizvēru acis.
Atkal.
Kārtējais attaisnojums.
— Apsēdies, Jāni.
— Ko?
— Apsēdies. Šoreiz ar saviem skaidrojumiem tu nevienu neizglābsi.
Anna pagrāba savu rokassomu.
— Labi! Ja kundze sevi iedomājusies par visuvarenu tikai tāpēc, ka šīs četras sienas pieder viņai…
Viņa devās uz priekšnama pusi.
Pie durvīm apstājās.
— Tu vēl to nožēlosi.
— Varbūt. Bet es noteikti nenožēlošu, ka beidzot tev pateicu “nē”.
Viņa atvēra durvis.
Sandra tūlīt pielēca kājās.
— Mammu, pagaidi. Es iešu ar tevi.
— Lieliski, — es mierīgi atbildēju.
Sandra nikni paskatījās uz mani.
— Tu tikko izjauci ģimeni.
Man gandrīz izspruka smiekli.
— Nē. Es vienkārši pārstāju ļaut jums mani pazemot tikai tāpēc, lai jūs paši justos ērti.
Pēc dažām minūtēm puse viesu jau bija prom.
Pārējie klusēdami, samulsuši savāca šķīvjus, neveikli atvadījās un arī aizgāja.
Pulksten divos četrdesmit mājā palikām tikai mēs ar Jāni.
Pēkšņi tā šķita milzīga.
Jānis stāvēja pie loga.
— Tu aizgāji par tālu.
Es pagriezos pret viņu.
— Es?
— Tu visu priekšā izmeti manu māti.
— Pēc tam, kad viņa manā virtuvē pavēlēja aizvērt muti.
— Viņai tā nevajadzēja teikt.
— Beidzot.
Viņš sarauca pieri.
— Ko nozīmē “beidzot”?
— Beidzot tu atzīsti, ka viņa izdarīja kaut ko nepareizi.
Viņš smagi nopūtās.
— Tu taču zini, kāda viņa ir.
— Zinu. Un tagad saprotu arī to, kāpēc viņa tāda ir.
— Kā tu to domā?
— Tā, ka katru reizi, kad viņa pārkāpj robežu, visi apkārt uzreiz steidzas izdomāt viņas uzvedībai attaisnojumu.
Jānis neko neatbildēja.
Es paņēmu vīna pudeli un sāku novākt galdu.
Viņš pienāca tuvāk.
— Ilze…
— Nē. Tagad tu klausīsies mani.
Es noliku pudeli malā.
— Tavai mātei vairs nebūs šīs mājas atslēgas.
Viņš strauji pacēla galvu.
— Ko?
— Bez uzaicinājuma viņa šeit vairs nenāks. Viņa te vairs nerīkos ģimenes pusdienas. Viņa neieradīsies bez brīdinājuma ar divpadsmit cilvēkiem līdzi. Un viņa man vairs nekomandēs.
— Šīs ir arī manas mājas.
— Protams.
Es uz brīdi apklusu.
— Tad izturies tā, it kā tev patiešām būtu svarīgi, lai šī joprojām būtu arī mana māja.