„Tava māte tagad pārvāksies pie mums? Brīnišķīgi — tad es vācu savas mantas!” — vedekla sāka krāmēt koferi pēc tam, kad vīramāte bez atļaujas bija pārkārtojusi visu dzīvokli.
Ilze pacēla skatienu no klēpjdatora un sastinga. Virtuves durvīs stāvēja Inese — ar milzīgu ceļasomu pie kājām un uzvarošu smaidu sejā.
— Ilzīt, mīļā, sveika! Esmu klāt! — vīramāte ienāca dzīvoklī tā, it kā viņu te jau sen gaidītu, pat nepaguvusi sagaidīt uzaicinājumu, un tūlīt sāka vilkt nost mēteli. — Mans Jānītis palūdza mammai atbraukt un jums palīdzēt.
Viņš teica, ka jūs abi esot līdz ausīm noguruši, ka mājās neesot laika ieviest kārtību. Un es nodomāju: kāpēc man vienai sēdēt savā dzīvoklī, ja bērniem vajadzīga mana roka?
Ilze lēnām aizvēra klēpjdatoru. Zem galda viņas pirksti savilkās dūrēs. Jau trešo gadu viņa strādāja attālināti, un nelielo divistabu dzīvokli abi ar Jāni bija iekārtojuši tā, lai viņai būtu ērti.
Virtuvē — mazs darba stūrītis, apkārt klusums, sakārtota vide un viņas pašas ritms. Nekāda „palīdzība” tur nebija vajadzīga. Pilnīgi nekāda.
— Inese, — Ilze ierunājās mierīgi, lai gan balsī arvien grūtāk bija noslēpt augošo aizkaitinājumu. — Vai Jānis jūs tiešām uzaicināja?
Vīramāte tikmēr jau bija devusies istabā un skaļi komentēja katru soli, it kā veiktu pārbaudi.
— Protams! Vakar ar viņu runāju. Viņš saka: „Mammu, atbrauc, padzīvo kādu laiciņu pie mums.” Nu ko tad — vai māte savam dēlam atteiks? Es gan biju domājusi braukt nākamnedēļ, bet pēc tam izlēmu: ai, lai notiek šodien! Būs jums pārsteigums!
Pārsteigums patiešām bija izdevies. Ilze juta, kā viņā sāk vārīties kaut kas karsts un bīstams. Jānis. Viņas mīļais, bezatbildīgais, no jebkādiem konfliktiem mūžīgi bēgošais Jānis atkal bija izdarījis to pašu. Kaut ko apsolījis mātei, pat neaprunājies ar sievu. Jo „neērti atteikt”, jo „mamma apvainosies”, jo vieglāk ir piekrist un pēc tam cerēt, ka Ilze kaut kā tiks galā.
Inese atgriezās virtuvē, ar kritisku skatienu pārlaida acis telpai un neapmierināti noklakšķināja ar mēli.
— Ak, Ilzīt, te jums gan viss ir krietni palaists pašplūsmā! — viņa pārvilka ar pirkstu pa palodzi un pēc tam demonstratīvi parādīja „putekļus”, kurus gandrīz nevarēja saskatīt. — Nekas, tagad mēs abas te ieviesīsim kārtību! Kur jums stāv lupatas? Lai gan nē, vispirms vajadzētu pārbīdīt mēbeles. Piemēram, šis galds acīmredzami atrodas pilnīgi nepareizā vietā.
— Šis galds te stāv tāpēc, ka man tā ir ērti strādāt, — Ilze stingri atbildēja.
— Strādāt? — Inese iepleta acis. — Bet tu taču sēdi mājās! Kāds vēl darbs? Es savā laikā divās darbavietās rāvos, un māja tik un tā spīdēja kā no jauna!
Ilze dziļi ievilka elpu. Strīdēties bija bezjēdzīgi. Inese piederēja pie tās paaudzes, kurai darbs no mājām neskaitījās īsts darbs. Ja cilvēks ir mājās, tātad viņš ir brīvs. Tad jāgatavo zupa, jāberž grīdas un ar prieku jāuzņem katrs, kurš nolēmis ierasties.
— Pēc divām dienām man jānodod projekts, — viņa noteica sausi. — Man vajadzīgs klusums un iespēja koncentrēties.
— Nu ko tu, es būšu klusa kā pelīte! Tu pat nepamanīsi, ka es te esmu! — Inese to sacīdama jau virināja skapīšu durtiņas, ņēma ārā traukus un pat apostīja tos. — Un kas jums vakariņās? Nekas? Aizskriešu uz veikalu, nopirkšu normālus produktus un uztaisīšu kaut ko īstu!
„Īsts ēdiens” Ineses izpratnē nozīmēja treknu plovu, ceptus kartupeļus ar gaļu, saldus pīrāgus un obligātas trīs stundas pie plīts. Ilze un Jānis ēda daudz vienkāršāk — salātus, ceptu zivi, ātri pagatavojamus un veselīgākus ēdienus. Taču pamēģini to iestāstīt vīramātei.
Vakarā Jānis pārnāca no darba. Ilze viņu gaidīja priekšnamā, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Seja viņai bija cieta kā akmens.
— Tava māte ir šeit, — viņa paziņoja bez jebkāda ievada.
Jānis sastinga, vēl tikai novelkot apavus. Pār viņa seju pārskrēja vairākas emocijas reizē — pārsteigums, apjukums un vainas sajūta.
— Ā… — viņš izdvesa. — Es domāju, ka viņa atbrauks tikai nākamnedēļ.
— Tu domāji? — Ilze pieliecās viņam tuvāk.