— Tu nekaunīgā liekēde! Tu neproti neko citu, kā vien šķiest mana dēla naudu!
Šos vārdus vīramāte man iemeta sejā visas ģimenes klātbūtnē. Un ne jau pieklusināti. Viņa pat nemēģināja tos ietērpt pieklājīgākā formā — vienkārši pārkliedza pāri vakariņu galdam ar tādu sašutumu sejā, ka svešs cilvēks varētu nodomāt: es gadiem ilgi apzināti tukšoju viņas nabaga dēla bankas kontu.
Es lēnām noliku dakšiņu uz šķīvja.
Bija svētdiena. Mēs bijām uzaicinājuši pusdienās mana vīra māsu, viņas vīru un divus radiniekus, kuri uz dažām dienām bija ieradušies pilsētā.
Vīramāte, Inese, visu pēcpusdienu bija mani bakstījusi ar sīkām, indīgām piezīmēm. Vispirms viņa it kā garāmejot pamanīja, ka mana kleita “droši vien nav bijusi lēta”. Pēc tam pajautāja, cik esam samaksājuši par jaunajiem aizkariem viesistabā.
Vēlāk, virtuvē ieraugot jauno kafijas automātu, viņa teatrāli nopūtās.
— Daži cilvēki vienkārši nespēj dzīvot, ja nepārtraukti kaut ko nepērk.
Es nolēmu neatbildēt.
Edgara dēļ.
Mans vīrs sēdēja man blakus, un ikreiz, kad viņa māte izmeta kārtējo piezīmi, viņš zem galda uzmanīgi pieskārās manam ceļgalam.
It kā klusībā lūgtu:
“Nesaki neko.”
“Lai paliek.”
“Tu taču zini, kāda ir mamma.”
Jā.
Pēc vienpadsmit laulībā nodzīvotiem gadiem es ļoti labi zināju, kāda ir Inese.
Taču arī viņa mani pazina pietiekami labi.
Un bija pilnīgi pārliecināta, ka es klusēšu vienmēr.
Līdz tai svētdienai.
— Ko jūs tikko pateicāt? — es vaicāju.
Inese pacēla uzacis.
— To, ko tāpat visi zina.
Edgara māsa pārstāja griezt gaļu. Viņas vīrs nolaida skatienu šķīvī. Abi radinieki apklusa. Edgars sāka nemierīgi grozīties krēslā.
— Mammu…
— Kas ir? — Inese viņu pārtrauca. — Vai tagad pat patiesību vairs nedrīkst teikt?
Viņa skatījās man tieši acīs.
— Mans dēls strādā no rīta līdz vakaram, bet tu tikai tērē viņa naudu. Kleitas, mēbeles, restorāni, visādi nieki mājai… Tev visu laiku vajag kaut ko jaunu.
Es atkal sajutu Edgara roku uz sava ceļgala.
Šoreiz es to pabīdīju malā.
— Inese, — es mierīgi sacīju, — vai jūs vispār zināt, cik jūsu dēls pelna?
Jautājums viņu manāmi izsita no sliedēm.
— Pietiekami, lai uzturētu šo māju.
— Es nejautāju to. Es jautāju, vai jūs zināt precīzu summu.
— Kāda nozīme ir precīzai summai?
Es viegli pasmaidīju.
— Diezgan liela, ja jūs sešu cilvēku priekšā apgalvojat, ka dzīvoju uz viņa rēķina.
Edgars smagi nopūtās.
— Ilze, lūdzu…
Es paskatījos uz viņu.
— Nē. Ne šoreiz.
Inese nicīgi iesmējās.
— Nu, re. Kundze apvainojās.
— Es neapvainojos.
Es piecēlos kājās.
— Man vienkārši ir gana.
— No kā? — viņa pajautāja. — No iepirkšanās?
Pie galda iestājās neērts klusums.
Edgara māsa klusi ierunājās:
— Mammu, varbūt tiešām pietiks.
Taču Inese tajā brīdī jau bija uzņēmusi apgriezienus, un viņai pat prātā nenāca piekāpties.