Viņa arī neapstājās.
— Kad es biju tavā vecumā, es strādāju, audzināju divus bērnus un turēju kārtībā visu māju. Man nebija laika sēdēt kafejnīcās un ik pēc pāris nedēļām pirkt sev jaunas drēbes.
Dažas sekundes es vienkārši skatījos viņā.
Tad lēni pamāju.
— Lieliski.
— Ko?
— Tad pārbaudīsim.
Es izgāju no ēdamistabas.
Edgars tūlīt piecēlās un sekoja man.
— Ilze, ko tu dari?
Es iegāju kabinetā un ieslēdzu datoru.
— Tieši to, ko tava māte nupat pati panāca.
— Viņa tev neko neprasīja.
— Viņa apgalvo, ka es tērēju tavu naudu. Tad paskatīsimies, cik daudz no tās es patiesībā iztērēju.
Edgars aizvēra aiz mums durvis.
— Tev viņai nekas nav jāpierāda.
Es pagriezos pret viņu.
— Redzi, tieši tur arī slēpjas problēma.
— Kāda problēma?
— Gadiem ilgi es viņai neko nepierādīju, jo domāju tāpat kā tu. Ka man nav jātaisnojas. Bet tava māte manu klusēšanu izmantoja, lai sev izdomātu veselu stāstu.
Edgars ar plaukstu pārvilka pār seju.
— Tu taču zini, ka viņa pārspīlē.
— Pārspīlē?
Es ieskatījos viņam acīs.
— Pirms trim mēnešiem viņa tavas māsas klātbūtnē pateica, ka mašīnu esi apmaksājis tu.
— Jā…
— Mašīna ir uz mana vārda, un samaksāju par to es.
Edgars neatbildēja.
— Ziemassvētkos viņa visiem stāstīja, ka virtuves remontu esi sedzis tu.
— Ilze…
— Es to apmaksāju no savas gada prēmijas.
— Es zinu.
— Pagājušajā vasarā viņa apgalvoja, ka mani vecāki tajā viesnīcā varēja palikt tikai pateicoties tev.
— Es zinu, ka tā nebija.
— Tu zini. Es zinu. Tikai tu nekad viņu nepalabo.
Edgars nolaida skatienu.
Un tajā brīdī man kļuva skaidrs kaut kas ļoti būtisks.
Mana problēma nekad nebija tikai Inese.
Arī viņas dēla klusēšana bija daļa no visa šī.
Es pieslēdzos mūsu internetbankai, lejupielādēju vairākus dokumentus un izdrukāju vairākas lapas.
Edgars skatījās uz printeri.
— Tu tiešām grasies to darīt?
— Jā.
Ar mapi rokās es atgriezos ēdamistabā.
Inese joprojām sēdēja savā vietā.
Ieraugot mani, viņa pasmaidīja.
— Nomierinājies?
Es apsēdos.
— Mēs vēl pat neesam sākuši.
Es noliku mapi uz galda.
— Pirms brīža jūs teicāt, ka es neprotu neko citu, kā vien tērēt jūsu dēla naudu.
— Jo tā arī ir.
Es atvēru mapi.
— Tad tagad paskatīsimies bankas kontu izrakstus… vai arī jūs jau tagad vēlaties sākt kaunēties par saviem vārdiem?
Smaids no viņas sejas pazuda.
— Kādus vēl kontu izrakstus?
— Mūsējos.
Edgars lēnām apsēdās man blakus.
Neviens pie galda neizdvesa ne vārda.
Es izņēmu pirmo lapu.
— No šī konta mēs maksājam mājokļa kredītu.
Es pabīdīju lapu Inesei priekšā.
— Pēdējā gada laikā sešdesmit astoņi procenti no visām iemaksām ir nākuši no manis.
Inese sarauca pieri.
— Tas neko nepierāda.
Es paņēmu nākamo lapu.
— Elektrība, ūdens, internets, apdrošināšana un komunālie maksājumi. Viss tiek apmaksāts no mana konta.