Es izvilku vēl vienu lapu.
— Virtuves remonts, par kuru jūs apgalvojāt, ka to apmaksājis Edgars, izmaksāja astoņus tūkstošus septiņsimt eiro. Pārskaitījums tika veikts no mana konta.
Noliku priekšā nākamo dokumentu.
— Mašīna. Divpadsmit tūkstoši eiro pirmā iemaksa. Arī no manis.
Tad vēl vienu.
— Pagājušā gada atvaļinājums — aviobiļetes un viesnīca. To visu apmaksāju es.
Inese nekustīgi lūkojās papīros, taču pat nepieskārās tiem.
— Labi, bet Edgars taču arī kaut ko maksā.
— Protams.
Es paskatījos uz savu vīru.
— Es nekad neesmu teikusi pretējo.
Pēc tam atkal pievērsos Inesei.
— Mēs esam precējušies. Mēs abi strādājam un abi piedalāmies kopējos izdevumos. Mēs nekad neesam rīkojuši sacensību par to, kurš samaksājis vairāk.
— Tad es nesaprotu, kam vajadzīga šī izrāde, — viņa noteica.
— Šo izrādi sākāt jūs, kad visas ģimenes priekšā nosaucāt mani par cilvēku, kas dzīvo uz cita rēķina.
Pie galda neviens nepakustējās.
Es turpināju:
— Un tas vēl nav viss.
Inese cieši saknieba lūpas. Es izņēmu pēdējo bankas izrakstu.
— Pirms diviem gadiem Edgars sešus mēnešus bija bez darba.
Vīramāte acumirklī pagriezās pret dēlu.
— Ko?
Edgars uz mirkli aizvēra acis.
Inese skatījās uz viņu, it kā nespētu saprast dzirdēto.
— Par ko viņa runā?
— Mammu…
— Tu biji bezdarbnieks?
— Jā.
— Veselus sešus mēnešus?
— Jā.
Viņas seja mainījās.
— Bet tu man teici, ka strādā no mājām.
Edgars smagi ievilka elpu.
— Es negribēju, lai tu uztraucies.
Es ar pirkstu norādīju uz izrakstu.
— Tajos sešos mēnešos mājokļa kredītu, visus rēķinus, pārtiku un automašīnas līzingu maksāju es viena.
Inese pavēra muti.
Taču no viņas lūpām neiznāca ne skaņa.
— Un es ne reizi to neesmu metusi jūsu dēlam acīs, — es turpināju. — Ne vienu vienīgu reizi.
Edgara māsa paskatījās uz māti.
— Mammu, man šķiet, ka tagad tiešām pietiek.
Tomēr es vēl nebiju beigusi.
— Zināt, kas visā šajā ir viszīmīgākais?
Inese uzlūkoja mani ar drūmu skatienu.
— Kad Edgars atkal atrada darbu, mēs izlēmām turpināt kā iepriekš. Bez aprēķiniem, bez pārmetumiem. Jo mēs esam ģimene. Reizēm vairāk iegulda viens, reizēm — otrs.
Es aizvēru mapi.
— Tā ir laulība.
Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Man tas viss nemaz nebija jāzina.
— Tieši tā.
Es pamāju.
— Jums tas nebija jāzina.
Tad nedaudz pieliecos viņai tuvāk.
— Bet tad jums nebija arī tiesību izdomāt pašai savu versiju.
Istabā iestājās pilnīgs klusums.
Beidzot ierunājās Edgars.
— Mammu, Ilzei ir taisnība.
Inese paskatījās uz viņu tā, it kā viņš būtu viņu nodevis.
— Tātad tagad tu nostājies viņas pusē?
— Es neesmu neviena pusē.
— Protams, ka esi!
— Nē, mammu. Es vienkārši beidzot pasaku to, ko man vajadzēja pateikt jau pirms gadiem.
Es paskatījos uz viņu.
Edgars dziļi ieelpoja.
— Ilze nedzīvo par manu naudu.
Inese palika nekustīga.
— Pat vairāk, — Edgars turpināja. — Kad es zaudēju darbu, tieši viņa finansiāli noturēja mūsu mājas.
— Edgar…
— Ļauj man pabeigt.
Vienpadsmit laulības gadu laikā es, iespējams, pirmo reizi dzirdēju, ka Edgars runā tik stingri un nelokāmi.