“Tu nekaunīgā liekēde! Tu neproti neko citu, kā vien šķiest mana dēla naudu!” vīramāte iemeta sejā visas ģimenes klātbūtnē

Nolēmu beidzot pretoties netaisnīgai, bezkaunīgai spriedzei.
Stāsti

Es izvilku vēl vienu lapu.

— Virtuves remonts, par kuru jūs apgalvojāt, ka to apmaksājis Edgars, izmaksāja astoņus tūkstošus septiņsimt eiro. Pārskaitījums tika veikts no mana konta.

Noliku priekšā nākamo dokumentu.

— Mašīna. Divpadsmit tūkstoši eiro pirmā iemaksa. Arī no manis.

Tad vēl vienu.

— Pagājušā gada atvaļinājums — aviobiļetes un viesnīca. To visu apmaksāju es.

Inese nekustīgi lūkojās papīros, taču pat nepieskārās tiem.

— Labi, bet Edgars taču arī kaut ko maksā.

— Protams.

Es paskatījos uz savu vīru.

— Es nekad neesmu teikusi pretējo.

Pēc tam atkal pievērsos Inesei.

— Mēs esam precējušies. Mēs abi strādājam un abi piedalāmies kopējos izdevumos. Mēs nekad neesam rīkojuši sacensību par to, kurš samaksājis vairāk.

— Tad es nesaprotu, kam vajadzīga šī izrāde, — viņa noteica.

— Šo izrādi sākāt jūs, kad visas ģimenes priekšā nosaucāt mani par cilvēku, kas dzīvo uz cita rēķina.

Pie galda neviens nepakustējās.

Es turpināju:

— Un tas vēl nav viss.

Inese cieši saknieba lūpas. Es izņēmu pēdējo bankas izrakstu.

— Pirms diviem gadiem Edgars sešus mēnešus bija bez darba.

Vīramāte acumirklī pagriezās pret dēlu.

— Ko?

Edgars uz mirkli aizvēra acis.

Inese skatījās uz viņu, it kā nespētu saprast dzirdēto.

— Par ko viņa runā?

— Mammu…

— Tu biji bezdarbnieks?

— Jā.

— Veselus sešus mēnešus?

— Jā.

Viņas seja mainījās.

— Bet tu man teici, ka strādā no mājām.

Edgars smagi ievilka elpu.

— Es negribēju, lai tu uztraucies.

Es ar pirkstu norādīju uz izrakstu.

— Tajos sešos mēnešos mājokļa kredītu, visus rēķinus, pārtiku un automašīnas līzingu maksāju es viena.

Inese pavēra muti.

Taču no viņas lūpām neiznāca ne skaņa.

— Un es ne reizi to neesmu metusi jūsu dēlam acīs, — es turpināju. — Ne vienu vienīgu reizi.

Edgara māsa paskatījās uz māti.

— Mammu, man šķiet, ka tagad tiešām pietiek.

Tomēr es vēl nebiju beigusi.

— Zināt, kas visā šajā ir viszīmīgākais?

Inese uzlūkoja mani ar drūmu skatienu.

— Kad Edgars atkal atrada darbu, mēs izlēmām turpināt kā iepriekš. Bez aprēķiniem, bez pārmetumiem. Jo mēs esam ģimene. Reizēm vairāk iegulda viens, reizēm — otrs.

Es aizvēru mapi.

— Tā ir laulība.

Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Man tas viss nemaz nebija jāzina.

— Tieši tā.

Es pamāju.

— Jums tas nebija jāzina.

Tad nedaudz pieliecos viņai tuvāk.

— Bet tad jums nebija arī tiesību izdomāt pašai savu versiju.

Istabā iestājās pilnīgs klusums.

Beidzot ierunājās Edgars.

— Mammu, Ilzei ir taisnība.

Inese paskatījās uz viņu tā, it kā viņš būtu viņu nodevis.

— Tātad tagad tu nostājies viņas pusē?

— Es neesmu neviena pusē.

— Protams, ka esi!

— Nē, mammu. Es vienkārši beidzot pasaku to, ko man vajadzēja pateikt jau pirms gadiem.

Es paskatījos uz viņu.

Edgars dziļi ieelpoja.

— Ilze nedzīvo par manu naudu.

Inese palika nekustīga.

— Pat vairāk, — Edgars turpināja. — Kad es zaudēju darbu, tieši viņa finansiāli noturēja mūsu mājas.

— Edgar…

— Ļauj man pabeigt.

Vienpadsmit laulības gadu laikā es, iespējams, pirmo reizi dzirdēju, ka Edgars runā tik stingri un nelokāmi.

Vizmas Seta