— Ja tu strādā no mājām, tas taču nozīmē, ka esi brīva, — paziņoja mana vīramāte Ilze, nolikdama kafijas krūzīti uz galda. — Pēc pusdienām aiziesi pie manas meitas un satīrīsi viņai dzīvokli.
Dažas sekundes biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu kaut ko pārklausījusies.
Lēnām atrāvu rokas no tastatūras un paskatījos uz Ilzi. Mēs sēdējām manā virtuvē. Man priekšā bija atvērts klēpjdators, blakus pierakstu kladei gulēja austiņas, bet ekrānā jau mirgoja uzaicinājums uz videokonferenci, kurai bija jāsākas pēc divpadsmit minūtēm.
— Ko, lūdzu? — es pārjautāju.
Ilze nopūtās tā, it kā viņu kaitinātu nepieciešamība vēlreiz paskaidrot kaut ko tik acīmredzamu.
— Es teicu, ka pēc pusdienām aiziesi pie Sandras. Viņai vajag palīdzību ar uzkopšanu.
Es paskatījos pulkstenī.
Bija 11:48.
— Ilze, es strādāju.
Vīramāte ar zobgalīgu smaidu pamāja uz mana datora pusi.
— Inese, nu beidz. Tu taču sēdi mājās.
Es cieši sakniebu lūpas.
Jau četrus gadus strādāju par projektu vadītāju dizaina uzņēmumā. Pirms diviem gadiem firma atteicās no fiziska biroja, un gandrīz visi darbinieki pārgāja uz attālinātu darbu.
Man bija sapulces, klienti, atskaites, termiņi un noteikts darba laiks — tieši tāpat kā jebkuram cilvēkam, kurš no rīta dodas uz biroju.
Taču Ilzei tas neko nenozīmēja. Viņas izpratnē, ja es astoņos no rīta neizeju pa durvīm ar somu uz pleca, tad esmu pieejama jebkurā brīdī.
Pieejama, lai pieņemtu paciņas. Pieejama, lai sagaidītu meistaru.
Pieejama, lai aizvestu viņu pie ārsta. Pieejama, lai ieskrietu veikalā.
Pieejama, lai pagatavotu ēdienu ģimenes pasēdēšanām.
Un acīmredzot tagad — arī pieejama tam, lai tīrītu viņas meitas dzīvokli.
— Es nevaru iet, — es mierīgi sacīju. — Pēcpusdienā man ir divas sanāksmes, un līdz sešiem jānodod projekts.
Ilze sarauca pieri.
— Vai tad tu to nevari izdarīt vakarā?
Es uz viņu paskatījos stingri.
— Nē.
— Pēdējā laikā tu esi kļuvusi ārkārtīgi neiecietīga.
Es atkal pievērsos datoram.
— Tam nav nekāda sakara ar manu raksturu. Tas ir mans darbs.
— Es taču neprasu tev braukt pāri pusei valsts, — viņa atcirta. — Sandra dzīvo piecpadsmit minūšu attālumā.
— Es neietu arī tad, ja viņa dzīvotu stāvu augstāk.
Ilze sastinga.
— Ko tu teici?
Tieši tajā brīdī virtuvē ienāca mans vīrs Andris.
Viņš guļamistabā bija meklējis kaut kādus dokumentus, un, ienākot, vēl piekārtoja rokas pulksteni.
— Kas te notiek?
Ilze uzreiz pagriezās pret viņu.
— Tava sieva saka, ka atsakās palīdzēt tavai māsai.
Es uz mirkli aizvēru acis.
Protams.
Situācija tika pagriezta tieši tā, kā viņai vajadzēja.
Vairs nebija runas par to, ka Ilze pati bija izlēmusi: man jāpārtrauc darbs, lai dotos uzkopt svešu dzīvokli.
Pēkšņi es vienkārši kļuvu par “to sievieti, kura negrib palīdzēt”.
— Es to neteicu, — es iebildu.
— Tad aizej pie viņas, — Ilze noteica.
— Nē.
Andris paskatījās uz mani.
— Inese, kas īsti notika?
— Tava māte tikko paziņoja, ka pēc pusdienām man jāiet pie Sandras tīrīt māju, jo viņai šķiet, ka esmu brīva tikai tāpēc, ka strādāju no mājām.
Andris pavēra muti.
Tad viņa skatiens pievērsās mātei.