— Mammu…
Uz īsu mirkli man pat šķita, ka viņš nostāsies manā pusē.
Taču Ilze viņam pat neļāva pabeigt.
— Nu kas ir? Sandra ir pārgurusi. Viņai darba līdz kaklam.
Es nespēju noturēt rūgtu smaidu.
— Sandrai darba līdz kaklam?
— Jā.
— Un tāpēc man savējais vienkārši jānoliek malā?
— Nepārspīlē. Tu taču esi mājās.
Atkal tas pats.
Tu taču esi mājās.
It kā mana alga mūsu kontā iekristu pati no sevis, ar kādu neredzamu burvestību.
It kā man nebūtu klientu, termiņu un atbildības.
It kā tās astoņas vai deviņas stundas dienā pie datora būtu nevis darbs, bet kaut kāda patīkama nodarbe brīvajam laikam.
Andris ar plaukstu paberzēja pieri.
— Inese, varbūt tu vari aiziet pie viņas uz brīdi, kad būsi pabeigusi…
Es pagriezu galvu pret viņu.
— Ko tieši pabeigusi?
— Darbu.
— Es strādāju līdz sešiem.
— Nu tad pēc tam.
Es klusi iesmējos.
Ne tāpēc, ka tas būtu smieklīgi.
Es smējos, jo tajā brīdī pēkšņi sapratu kaut ko ļoti skaidri.
Izrādījās, ne tikai mana vīramāte bija pārliecināta, ka mans laiks ir mazāk vērtīgs.
— Lieliski, — es sacīju.
Andra sejā uzreiz parādījās atvieglojums.
Ilze pat apmierināti pasmaidīja.
— Es jau zināju, ka tu nāksi pie prāta.
— Es vēl neesmu beigusi.
Viņas smaids pazuda.
Es aizvēru klēpjdatora vāku, jo pēc dažām minūtēm bija jāsākas sapulcei, un man vajadzēja šo sarunu izbeigt pēc iespējas ātrāk.
— Pēc darba es varu aiziet pie Sandras. Bet ar vienu nosacījumu.
— Kādu nosacījumu? — Andris jautāja.
— Rīt tu aizbrauksi pie mana brāļa un iztīrīsi viņam vannasistabu, virtuvi un nomazgāsi logus.
Andris blenza uz mani tā, it kā es pēkšņi būtu sākusi runāt valodā, kuru viņš nekad nav dzirdējis.
— Ko?
— Mans brālis arī daudz strādā. Domāju, viņš ļoti novērtētu tavu palīdzību.
— Inese, es taču arī strādāju.
— Tieši tā.
Istabā iestājās klusums.
Pirmā to pārtrauca Ilze.
— Tas nav viens un tas pats.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka Andris iet uz darbu.
Es atspiedos krēslā.
— Skaidrs.
Ilze, šķiet, tikai tad pati sadzirdēja, ko bija pateikusi.
— Es tā to nedomāju…
— Domāji gan, Ilze. Tieši tā arī domāji.
Andris samiernieciski pacēla roku.
— Nevajag no tā taisīt drāmu.
— Es netaisu drāmu. Es tikai gribu noskaidrot vienu lietu, ko jūs abi acīmredzot nesaprotat.
Es vispirms paskatījos uz vīru, pēc tam uz viņa māti.
— No deviņiem rītā līdz sešiem vakarā mans dzīvoklis ir arī mana darbavieta. Tas, ka mans rakstāmgalds atrodas piecu metru attālumā no ledusskapja, nenozīmē, ka esmu pieejama visiem un jebkurā brīdī.
Ilze piecēlās kājās.
— Agrāk sievietes prata gan strādāt, gan māju uzturēt kārtībā, gan ģimenei palīdzēt, un neviena no katra sīkuma netaisīja traģēdiju.
— Tad Sandra arī ar to tiks galā.
Vīramāte apklusa.
— Vai arī šis noteikums attiecas tikai uz mani?
— Sandrai ir divi bērni.
— Kuri šodien līdz četriem pēcpusdienā ir skolā.
— Viņa ir nogurusi.
— Es arī.
— Viņa ir tava radiniece.
— Tieši tā. Es esmu viņas svaine, nevis viņas apkopēja.
Ilzes seja uzreiz mainījās.
— Ar mani tev tomēr nevajadzētu tā runāt.
— Un tev nevajadzētu ienākt manās mājās un sadalīt manu pēcpusdienu pēc sava prāta, pat nepajautājot, vai es vispār varu.
Andris atkal mēģināja iespraukties.
— Inese…
— Nē, Andri. Šoreiz es gribu pateikt līdz galam.
Es piecēlos.
Gadiem ilgi biju centusies izvairīties no strīdiem. Ja Ilze piezvanīja desmitos no rīta un lūdza izņemt viņai recepti, es to izdarīju.
Ja viņai vajadzēja cilvēku, kas viņas dzīvoklī sagaidītu santehniķi, arī tad tas parasti krita uz mani.