Tad es pārkārtoju savas darba sarunas un pārbīdīju visu dienas plānu.
Ja Sandrai vajadzēja, lai kāds pieņem sūtījumu, es bez lielas domāšanas norādīju savu adresi.
Kad tika rīkotas ģimenes vakariņas, parasti tieši es pagatavoju pusi ēdienu, jo, kā visi mēdza teikt, es taču tāpat “sēdēju mājās”.
Atsevišķi ņemot, katrs no šiem lūgumiem šķita sīkums.
Taču problēma slēpās citur.
Viņi tos nekad nebija uztvēruši kā palīdzību.
Viņu acīs tie bija mani pienākumi.
— No šodienas, — es sacīju, — darba laikā es neesmu pieejama.
Ilze sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Skaidrs.
— Priecājos, ka saprati.
— Tad arī tu negaidi no šīs ģimenes nekādu atbalstu, kad tev pašai kādreiz to vajadzēs.
Tas iedzēla.
Ne jau paša drauda dēļ.
Sāpīgi bija tas, ka viņas vārdi pilnīgi skaidri parādīja, kā viņa redz mūsu attiecības.
Kā darījumu.
Pieņemšana pret paklausību.
— Labi, — es klusi atbildēju.
Ilze strauji paķēra savu rokassomu.
— Andri, nāc. Mēs ejam.
Mans vīrs palika stāvam uz vietas.
— Mammu, man…
— Es teicu — ejam.
— Andrim nekur nav jāiet, — es noteicu. — Tās ir arī viņa mājas.
Ilze uzmeta man niknu skatienu.
— Kopš tu pelni vairāk, ar tevi vairs nav iespējams normāli sarunāties.
Andris nobālēja.
— Mammu.
Es nekustējos ne no vietas.
— Un no kurienes tu vispār zini, cik es pelnu?
Iestājās klusums.
Ilze paskatījās uz Andri.
Es arī.
Mans vīrs nolaida acis.
Tajā brīdī man vairs nebija nekādas intereses par nekārtīgo virtuvi vai tīrīšanu.
— Andri, — es lēni izrunāju. — Tu savai mātei stāstīji, cik liela ir mana alga?
— Tas vienkārši iznāca sarunā.
— Kādā sarunā?
— Inese, ne tagad…
— Kādā tieši sarunā?
Ilze ciešāk sažņaudza somas rokturi.
— Tam nav nekādas nozīmes.
— Man ir.
Andris smagi nopūtās.
— Mamma runāja par Sandru. Viņa grib ņemt hipotekāro kredītu, lai nopirktu lielāku dzīvokli, un…
Es gaidīju.
— Un?
— Es pieminēju, ka mēs varbūt varētu viņai mazliet palīdzēt.
Man iekšā viss sastinga.
— Ko?
— Es neko neapsolīju.
— Cik?
— Inese…
— Cik, Andri?
Ilze atbildēja viņa vietā.
— Piecpadsmit tūkstošus eiro.
Es tikai skatījos uz viņiem abiem.
Pēkšņi viss salikās savās vietās.
Ilzes jautājumi par maniem projektiem.
Viņas piezīmes par to, vai mana firma “labi maksā”.
Viņas interese par mūsu uzkrājumiem.
Sandras jautājumi, vai mēs šogad neplānojam pirkt jaunu mašīnu.
Tātad viņi bija rēķinājušies ne tikai ar manu laiku.
Viņi bija rēķinājušies arī ar manu naudu.
— Tātad vispirms man jāsakopj viņas dzīvoklis, — es lēni teicu, — un pēc tam vēl jāpalīdz samaksāt par jaunu.
— Neviens neko tādu neteica, — Andris iebilda.
— Tava māte tikko to pateica.
— Es tikai sacīju, ka ģimenē cilvēkiem citam cits jāatbalsta, — Ilze asi iespraucās.
— Tad atbalsti viņu pati.
— No savas pensijas es nevaru tā vienkārši atdot piecpadsmit tūkstošus eiro.
— Un mana alga nav paredzēta Sandras lēmumu apmaksāšanai.
Ilze atvēra durvis.
— Kādu dienu tu vēl nožēlosi, kā izturies pret savu ģimeni.
— Iespējams.
Es paskatījos viņai tieši acīs.
— Bet šodien man ir darba sapulce.
Pēc tam es aizvēru virtuves durvis.
Vakarā Andris mēģināja ar mani runāt.
Es ēdu vakariņas, kad viņš apsēdās man pretī.
— Mamma pāršāva pār strīpu.
— Jā.
— Bet viņa noteikti negribēja tevi aizvainot.
— Mani neinteresē, ko viņa gribēja. Mani interesē tas, ko viņa izdarīja.
Andris apklusa.
— Un vēl vairāk mani satrauc tas, ka tu par to ar viņu vispār runāji.