— Šo māju es nopirku viena pati, par savu naudu, un mēs te dzīvosim. Bez tavas mātes, bez tavas māsas un bez tavas māsasmeitas, — Ilze noteica un aizvēra durvis.
Trieciens atbalsojās visā gaitenī. Dažas sekundes neviens nebilda ne vārda.
Tad aiz durvīm atskanēja viņas vīramātes sašutuma pilnā balss:
— Andri! Tu tiešām ļausi savai sievai izmest mani uz ielas?!
Ilze palika stāvam kā sastingusi. Viņas plauksta vēl arvien gulēja uz slēdzenes.
Viņai bija trīsdesmit četri gadi, un ar Andri viņa bija precējusies jau septiņus gadus.
Šo gadu laikā mīlestības dēļ viņa bija norijusi ļoti daudz ko: dzēlīgas piezīmes, kas tika pasniegtas kā rūpes un padomi, negaidītas ierašanās bez brīdinājuma, pārmetumus par apģērbu, darbu, gatavoto ēdienu un pat par to, kā viņa audzina savu dēlu.
Taču šoreiz robeža bija pārkāpta.
Andris stāvēja viņai aiz muguras. Seja viņam bija kļuvusi bāla.
— Ilze… atver durvis.
Viņa lēni pagriezās pret vīru.
— Nē.
— Tā ir mana māte.
— Es to lieliski zinu.
— Un tu tiešām gribi, lai viņa paliek ārā ar visām mantām?
Ilze nolaida skatienu. Pie ārdurvīm joprojām atradās divas milzīgas somas, kuras vīramāte nebija paspējusi iznest ārā, pirms Ilze aizcirta durvis.
Viņas lūpu kaktiņā parādījās rūgts smaids.
— Tās nav nekādas “mantas”, Andri. Tā ir visa viņas iedzīve. Viņa grasījās ievākties manā mājā, pat nepajautājot, ko es par to domāju.
Andris ar plaukstu pārvilka pāri sejai.
— Tas taču būtu tikai uz laiku.
— Tieši to pašu tu teici arī par savu māsu.
Pēc šiem vārdiem iestājās smags klusums.
Ar vienu teikumu pietika, lai viss nostātos savās vietās.
Jo Sandra, Andra māsa, pie viņiem dzīvoja jau deviņus mēnešus.
Un viņa nebija ieradusies viena.
Kopā ar viņu mājā dzīvoja arī pusaudze Laura, Sandras meita.
Kad Sandra izšķīrās no vīra, Andris bija lūdzis Ilzi pieņemt abas “uz divām, varbūt trim nedēļām”.
Ilze toreiz piekrita. Sākumā viņa pat centās būt saprotoša.
Viņa atbrīvoja istabu Sandrai, pārkārtoja savu darba kabinetu, lai Laurai būtu klusa vieta, kur mācīties, un pat uzņēmās daļu viņu izdevumu, jo Sandra apgalvoja, ka šobrīd viņai esot ļoti grūts finansiālais posms.
Divas nedēļas pārvērtās mēnesī.
Pēc tam — trijos.
Tad mājā parādījās pārvākšanās kastes.
Dažas mēbeles tika pārbīdītas citās vietās. Sandra sāka aicināt ciemos draudzenes.
Laura stundām ilgi aizņēma viesistabu.
Un ikreiz, kad Ilze jautāja, kad abas beidzot plāno meklēt sev citu dzīvesvietu, Andris atbildēja vienu un to pašu:
— Dod viņām vēl mazliet laika.
Taču šajā sestdienas rītā Ilze saprata, ka viss ir aizgājis daudz tālāk, nekā viņa bija iedomājusies.
Viņa tikko bija atgriezusies no lielveikala, kad pie mājas pamanīja kravas furgonu.
Divi vīrieši no tā nesa ārā mēbeles.
Atzveltnes krēslu.
Kumodi.
Vairākas kastes.
Un milzīgu televizoru.
— Kas te notiek? — Ilze jautāja.
Durvīs parādījās Sandra.
— Mamma pārvācas pie mums.
Sākumā Ilze nodomāja, ka tā ir kāda muļķīga jokošanās.
— Kā, lūdzu?
— Viņai ļoti pacēla īres maksu, — Sandra paskaidroja tādā tonī, it kā viss jau sen būtu pašsaprotami izlemts. — Nav nekādas jēgas turpināt maksāt tik daudz, ja šeit vietas ir vairāk nekā pietiekami.
Ilze lēnām nolika iepirkumu maisus uz grīdas.
— Kurš to izlēma?
Sandra sarauca pieri.
— Andris ar mammu vakar par to runāja.