Ilzei krūtīs pēkšņi ieslīdēja aukstums, tāds ass un nepatīkams, ka uz mirkli pat kļuva grūti ievilkt elpu.
— Tātad Andris ir nolēmis, ka jūsu māte ievāksies manā mājā?
— Mūsu mājā, — Sandra tūlīt viņu izlaboja.
Ilze pagrieza pret viņu skatienu, kurā vairs nebija ne apjukuma, ne pieklājīgas pacietības.
— Nē. Manā mājā.
Sandra klusi iesmējās, it kā Ilze būtu pateikusi kaut ko bērnišķīgi naivu.
— Tu taču esi precējusies ar manu brāli.
— Tas nekādā veidā nemaina faktu, kurš šo īpašumu nopirka.
Tieši šo apstākli Andra ģimene, šķiet, pēdējā laikā bija ērti izdzēsusi no atmiņas.
Ilze šo māju bija iegādājusies trīs gadus pirms tam, kad vispār satika Andri.
Tā nebija dāvana.
Tā nebija mantojuma daļa.
Kopš divdesmit divu gadu vecuma viņa strādāja loģistikas uzņēmumā un atlika malā visu, ko vien spēja. Viņa dzīvoja nelielā dzīvoklī, brauca ar vienu un to pašu automašīnu desmit gadus un atteicās no dārgiem ceļojumiem, lai tikai ātrāk tiktu pie sava jumta virs galvas.
Divdesmit septiņu gadu vecumā viņai beidzot bija sakrāta pietiekama summa pirmajai iemaksai.
Pēc tam viņa vēl pirms termiņa nomaksāja hipotekāro kredītu.
Zemesgrāmatā bija ierakstīts tikai viņas vārds.
Kad Ilze apprecējās ar Andri, viņa nekad nebija likusi viņam justies kā svešiniekam šajā mājā. Viņa nebija dalījusi telpu “manējā” un “tavējā”. Viņa bija ļāvusi viņam šeit justies kā mājās.
Iespējams, tieši tā bija viņas lielākā kļūda.
Jo pamazām Andra radinieki sāka uzvesties tā, it kā šis īpašums piederētu arī viņiem.
Vispirms vīramāte dabūja atslēgu “ārkārtas gadījumiem”.
Pēc tam Sandra sāka pie viņiem rīkot vakariņas, it kā māja būtu kopīgs ģimenes klubs.
Vēl vēlāk Laura bez iepriekšējas jautāšanas sāka aicināt ciemos savas draudzenes.
Un tagad viņi bija nolēmuši šeit izmitināt arī savu māti.
Ilze iegāja virtuvē.
Andris stāvēja pie letes un gatavoja kafiju.
— Tava mamma pārceļas uz šejieni?
Viņš sastinga.
Atbilde nesekoja uzreiz.
Ilzei ar to pietika.
— Tu par to zināji?
— Ilze, paklausies…
— Tu zināji?
— Jā.
Viņa lēni pamāja ar galvu.
— Un kurā brīdī tu grasījies man to pateikt?
— Šodien.
— Tad, kad viņas mēbeles jau būs sanestas manā mājā?
Andris nolika krūzi uz virtuves virsmas.
— Neuztaisi no tā traģēdiju.
Šie divi vārdi pārrāva pēdējo pacietības pavedienu.
Ilze izvilka telefonu.
— Ko tu dari? — Andra balsī ieskanējās trauksme.
— Zvanīšu pārcēlājiem.
— Kāpēc?
— Lai nes visu atpakaļ busā.
Andris iepleta acis.
— Tu tā nedrīksti!
— Skaties uzmanīgi.
Pēc divdesmit minūtēm mājā sākās īsts strīds.
Pirmā virtuvē ienāca Andra māte.
Tad parādījās Sandra.
Pēc viņas arī Laura.
Drīz vien telpu piepildīja paceltas balsis, pārmetumi un aizvainoti izsaucieni.
— Es esmu viņa māte! — Inese kliedza, trīcošām rokām satvērusi somas rokturi. — Tu nevari aizliegt manam pašas dēlam dot man pajumti!
— Jūsu dēls var jums piedāvāt pajumti, cik vien vēlas, — Ilze atbildēja mierīgi. — Taču viņš nevar piedāvāt to, kas pieder man.
— Cik egoistiski!
— Varbūt.
— Šī māja tikpat labi pieder arī Andrim!
Ilze pagriezās pret vīru.
— Andri, vai tu paskaidrosi viņiem, kura vārds ir ierakstīts zemesgrāmatā?
Viņš nolaida acis.
Sandra nekavējoties iespraucās pa vidu.
— Tam vispār nav nozīmes! Mēs taču esam ģimene!
Ilze pievērsās viņai.
— Labi. Parunāsim par ģimeni. Tu teici, ka paliksi pie mums trīs nedēļas. Tagad ir pagājuši deviņi mēneši.
Sandra nobālēja.
— Man nav, kur iet.
— Tu atradi dzīvokli jau pirms diviem mēnešiem.
Andris strauji pacēla galvu.
— Ko?
Sandra sastinga uz vietas.
Ilze atvēra atvilktni un izņēma no tās mapi.
— Es to atradu, kad meklēju kādu rēķinu.