Mapē atradās īres līgums. Divistabu dzīvoklis. Paraksts uzlikts pirms astoņām nedēļām.
Andris kā sastindzis skatījās uz māsu.
— Tev ir dzīvoklis?
Sandra pavēra muti, bet no tās iznāca tikai neskaidra skaņa.
— Es…
— Tad kāpēc tu joprojām dzīvo pie mums? — viņa balss kļuva zemāka.
Sandra sāka minstināties, izvairījās no skatiena, samudžināja vārdus tik ļoti, ka tie paši vairs neko nenozīmēja.
Tomēr patiesība pamazām izlīda gaismā.
Jā, viņa patiešām bija noīrējusi dzīvokli.
Tikai ne tāpēc, lai tajā apmestos pati.
Viņa to bija izīrējusi tālāk citam cilvēkam par lielāku summu.
Bet pati ar meitu turpināja dzīvot Ilzes mājā, nemaksājot ne par jumtu virs galvas, ne par komunālajiem maksājumiem, ne par ēdienu.
Andra seja vienā mirklī mainījās. Tajā pazuda apjukums, un tā vietā parādījās kaut kas ciets un auksts.
— Tātad tu pelni ar to dzīvokli, kamēr Ilze šeit maksā par elektrību, ūdeni un pārtiku jums abām?
— Man ir jāiekrāj! — Sandra iesaucās, it kā tas visu izskaidrotu.
— Mums visiem ir jāiekrāj, — Ilze atbildēja asi, bet mierīgi.
Inese ar plaukstu uzsita pa galdu tik skaļi, ka krūzes nodrebēja.
— Neuzdrošinies tā runāt ar manu meitu!
Ilze pagriezās pret viņu.
Un pirmo reizi viņa nejuta ne bailes, ne vainas apziņu. Tikai skaidru, stingru robežu sevī.
— Savāciet mantas.
Inese iepleta acis.
— Ko tu teici?
— Sandra un Laura šodien izvācas.
— Tu nevari viņas vienkārši izmest uz ielas!
— Varu.
— Andri! — Inese pagriezās pret dēlu.
Visi skatieni pievērsās viņam.
Septiņus gadus Ilze bija vērojusi, kā vīrs atkāpjas katru reizi, kad viņa māte paceļ balsi. Viņš izvairījās no strīdiem. Piekāpās. Vienmēr atrada iemeslu nogludināt situāciju.
Un vienmēr lūdza Ilzei paciesties.
Atkal un atkal viņš bija teicis vienu un to pašu:
“Liec mieru. Tu taču zini, kāda viņa ir.”
Taču šoreiz Andris neskatījās uz māti.
Viņš skatījās uz Sandru.
— Tas par dzīvokli ir taisnība?
Sandra sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Man tev nav jāatskaitās.
Andris lēni ievilka elpu, it kā viņam būtu vajadzīgs spēks pat vienam teikumam.
— Tad krāmē mantas.
Inese sastinga.
— Ko tu tikko pateici?
— Es pateicu, ka viņai ir jāaiziet.
— Tava sieva tevi noskaņo pret ģimeni!
— Nē, mammu, — Andris sacīja. — Mana sieva mēnešiem ilgi maksā par to, lai mana māsa varētu šeit dzīvot bez maksas, kamēr viņa slepus pelna naudu citur.
Sandra pēkšņi sāka raudāt. Skaļi, saraustīti, ar aizvainojumu, it kā pāri nodarīts būtu viņai.
Laura kliedza, ka viņi visi esot briesmīgi cilvēki.
Inese piedraudēja, ka vairs nekad nerunās ar savu dēlu.
Ilze vairs neiesaistījās strīdā.
Viņa vienkārši pagriezās un uzkāpa augšā.
Pēc stundas gaitenī stāvēja koferi. Vairāki maisi bija sastumti pie sienas, bet Sandra, šņukstēdama un nikni bakstīdama telefonu, izsauca taksometru.
Laura izgāja viņai pakaļ, aizcērtot durvis tik stipri, ka māja nodrebēja.
Tieši tajā brīdī Inese vēlreiz mēģināja ienākt iekšā. Rokās viņai bija kartona kaste, un seja pauda apņēmību, it kā viņa negrasītos pieņemt nekādu atteikumu.
Ilze nostājās viņai priekšā.
— Un arī jūs šeit nepārvāksieties.
Inese samiedza acis.
— Tu mani izmet?
— Nē. Lai izmestu, man vispirms būtu jūs jāielaiž iekšā.
— Andri, pasaki kaut ko! — viņa pavēlēja.
Andris stāvēja aiz Ilzes muguras.
— Mammu, Ilzei ir taisnība.
Inese uzlūkoja dēlu tā, it kā viņa priekšā stāvētu svešs cilvēks.
— Tu izvēlies viņu, nevis savu ģimeni?
Andrim vajadzēja dažas sekundes, lai atbildētu. Taču, kad viņš beidzot ierunājās, balss bija klusa un stingra.
— Viņa ir mana ģimene.
Ilze pārsteigta paskatījās uz viņu.
Inese nikni nolika kasti uz grīdas.
— Tu to vēl nožēlosi.
Ilze atvēra ārdurvis plašāk.
— Varbūt. Bet daudz vairāk es nožēlotu to, ja turpinātu ļaut jums noteikt, kā man jādzīvo.
Un tad viņa beidzot pateica vārdus, kuri viņai bija jāpasaka jau sen:
— Šo māju es nopirku pati. Un mēs tajā dzīvosim. Bez tavas mātes, bez tavas māsas un bez tavas māsasmeitas.
Viņa aizvēra durvis.
Šoreiz Andris nemēģināja viņu apturēt.
Vēl dažas minūtes ārā bija dzirdamas balsis, soļi, apslāpēti pārmetumi un automašīnas durvju aizciršana.
Pēc tam iestājās klusums.
Ilze atspiedās ar muguru pret durvīm un aizvēra acis.
Viņa nejutās kā uzvarētāja. Viņa vienkārši bija līdz pēdējam spēku pilienam iztukšota.