No rīta mani pie sevis izsauca vadītājs un mierīgā balsī pārstāstīja, ko Inese jau bija paspējusi par mani pavēstīt. Viņa acīmredzot cerēja, ka man nāksies taisnoties par savu privāto dzīvi. Es palūdzu piefiksēt zvana laiku, numuru un katru viņas izteikto apgalvojumu, jo draudi, kurus viņa man bija sūtījusi, jau glabājās manā telefonā.
Pirmdien, pusvienpadsmitos, Andris piezvanīja uz manu iekšējo darba tālruni un lūdza ienākt viņa kabinetā.
Es paņēmu piezīmju blociņu, būdama pārliecināta, ka atkal runāsim par termiņiem saistībā ar jauno līgumu. Taču, tiklīdz pārkāpu slieksni, viņš noņēma brilles, nolika tās līdzās tastatūrai un ar roku norādīja uz krēslu pretī rakstāmgaldam.
— Ilze, lūdzu, aizveriet durvis. Šodienas saruna nebūs gluži parastā darba saruna, lai gan tā tieši skar jūsu darbu. No rīta man piezvanīja sieviete, kura stādījās priekšā kā jūsu vīramāte.
Es neapsēdos uzreiz. Vēl tajā pašā rītā Inese manā uztverē piederēja pavisam citai pasaulei. Nepatīkamai, uzbāzīgai, reizēm gandrīz neizturamai, tomēr — ģimenes pasaulei. Viņa varēja man pārmest par vēlu pagatavotām vakariņām, par darbu sestdienās, par to, ka mēs ar vīru nebraucam pie viņas katru nedēļas nogali.
Taču līdz Andrim viņai nevajadzēja būt nekādai pieejai.
— Inese? — es pārjautāju. — Viņa nosauca manu uzvārdu un teica, ka ir mana vīramāte?
— Tieši tā. Un runāja ļoti pārliecinoši. Sākumā nodomāju, ka noticis kas nopietns, jo darbinieku radinieki parasti tāpat vien priekšniecībai nezvana.
Viņš runāja piesardzīgi, it kā katru vārdu pirms izteikšanas nosvērtu. Tas mani satrauca vēl vairāk nekā tad, ja viņš uzreiz būtu pateicis visu bez aplinkiem.
— Ko tieši viņa jums pastāstīja?
Andris ar pirkstu pārslidināja pāri lapai, kas gulēja viņam priekšā.
— Pēc viņas teiktā, jūs bieži kavējaties darbā nevis darba dēļ, bet izmantojat darbu kā aizbildinājumu ģimenei. Viņa arī apgalvoja, ka daļu darba laika jūs veltāt personiskām tikšanām un ka jums esot attiecības ar kādu cilvēku no uzņēmuma. Vārdu viņa nenosauca.
Es skatījos uz lapu viņa priekšā. Augšējā stūrī bija ierakstīts šodienas datums.
— Vēl kaut kas?
— Vēl viņa sacīja, ka jūs it kā izmantojat savu amatu, lai neviens neuzdotu jautājumus par jūsu prombūtnēm. Viņa ieteica man pārbaudīt, kur jūs atrodaties darba laikā. Formulējumi bija citādi, bet jēga — aptuveni šāda.
Tikai tad es apsēdos.
Vispazemojošākais nebija pat pats saturs. Svešs cilvēks par mani varēja izdomāt jebko. Daudz smagāk bija apzināties, ka man tagad jāsēž vadītāja kabinetā un jārunā par savu ģimenes dzīvi tā, it kā tā būtu pielikums amata aprakstam.
Andris pievilka lapu sev tuvāk.
— Ilze, es negrasos vērtēt jūsu attiecības ar vīru vai noskaidrot, ar ko jūs tiekaties pēc darba. Tas vispār nav mans jautājums. Tomēr izskanēja apgalvojumi par darba laika izmantošanu, un tādu zvanu es nevaru pilnībā ignorēt. Tāpēc vispirms gribēju aprunāties ar jums.
— Saprotu. Tādā gadījumā nepārrunāsim manu privāto dzīvi vispār.
Viņš pacēla skatienu.
— Ko jūs ierosināt?
Es izņēmu telefonu.
— Fiksēsim šo vēršanos. Zvanu laiku, numuru, no kura viņa zvanīja, un visu, ko Inese pateica tieši par manu darbu. Ne viņas viedokli kā vīramātei, bet pārbaudāmus apgalvojumus. Pēc tam es atbildēšu uz katru no tiem.
Andris atgāzās krēsla atzveltnē. Šķita, ka šādu reakciju viņš nebija gaidījis.
— Jūs tiešām vēlaties šo pārvērst oficiālā procedūrā? Dažreiz tādas lietas ir vieglāk noslēgt pēc vienas sarunas.
— Ja viņa jums būtu piezvanījusi un sūdzējusies, ka es reti gatavoju vīram vakariņas, mēs droši vien varētu par to pasmieties. Taču viņa mani apsūdzēja darba pienākumu pārkāpšanā. Ja šodien tas paliks tikai mutiska saruna, pēc mēneša neviens vairs neatcerēsies viņas precīzos vārdus. Paliks vien sajūta: reiz Ilzes Bērziņas priekšniekam zvanīja kāds no ģimenes un kaut ko par viņu stāstīja.
Dažas sekundes viņš mani vēroja, tad pagrieza monitoru savā virzienā.
— Labi. Ienākošo zvanu dati pie mums saglabājas. Es precizēšu numuru un laiku. Sarunas saturu pierakstīšu rakstiski, kamēr vēl atceros detaļas.
— Paldies. Un vēl es gribu jums kaut ko parādīt tagad, pirms mēs turpinām.
Es atvēru saraksti ar Inesi.
Pēdējos mēnešos viņa man rakstīja biežāk nekā mans pašas vīrs. Gandrīz vienmēr par vienu un to pašu.
“Tu atkal sēdi darbā līdz septiņiem?”
“Tavai ģimenei no taviem pārskatiem nav ne silts, ne auksts.”
“Sievietei būtu jāsaprot, ka darbs nevar būt svarīgākais dzīvē.”
Parasti es atbildēju neitrāli. Dažreiz neatbildēju nemaz. Man šķita, ka strīdēties nav nekādas jēgas.
Dažas dienas pirms šī zvana sarakste mainīja toni.
Inese bija uzzinājusi, ka piektdien birojā paliku līdz astoņiem vakarā. Mēs slēdzām ceturkšņa dokumentus, un mājās pārrados vēlāk nekā ierasts.
Viņa atsūtīja ziņu:
“Manam dēlam vajadzīga sieva, nevis mēneša darbiniece. Ja pati nesaproti, es parunāšu ar tavu priekšniecību. Lai viņi tur uzzina, ar ko tu patiesībā nodarbojies.”
Toreiz es izlasīju ziņu un vienkārši ieliku telefonu somā. Divpadsmit laulības gados Inese bija solījusi izdarīt daudz ko, ja mēs nesāksim dzīvot tā, kā viņai šķiet pareizi. Zvanīt ārstam, kurš mani “nepareizi ārstē”. Aprunāties ar kaimiņiem. Ierasties bez uzaicinājuma un pašai pārbaudīt, kāpēc mājās nav ideālas kārtības.
Līdz manam priekšniekam viņa vēl nebija tikusi.
Andris vairākas reizes pārlasīja ziņu.
— Tas bija ceturtdien?
— Jā. Un šodien viņa piezvanīja jums.
— Vai numurs šeit ir redzams?
Es atvēru kontakta kartīti.
— Redzat pēdējos ciparus? Tas ir viņas numurs jau gadiem.
Viņš tos pierakstīja.
— Tad darīsim tā. Es tūlīt sazināšos ar Sandru no personāla daļas. Jūs viņai parādīsiet saraksti, un mēs pacelsim zvana datus. Taču es uzreiz brīdinu: ja sākam oficiāli, tad pārbaudīsim visu, kas attiecas uz darbu.