— Tieši to es arī vēlos.
Andris pamāja ar galvu, tomēr sarunu vēl nebeidza.
— Ilze, man tomēr jums jāuzdod tiešs jautājums. Vai tajā, ko viņa pateica, ir kaut mazākā daļa, kas varētu attiekties uz darba pārkāpumiem? Nevis uz privātām attiecībām, bet tieši uz darbu. Mani interesē kavējumi, aiziešana no biroja darba laikā, dienesta tikšanos izmantošana personīgiem nolūkiem.
— Nē. Ja atradīsiet kaut vienu manu aiziešanu, kurai nav izskaidrojuma, parādiet man. Ja atklāsiet kādu uzdevumu, ko esmu atzīmējusi kā izpildītu, bet patiesībā manā vietā to izdarījis kāds cits, arī parādiet. Taču es netaisos pierādīt, ka man nav romāna ar kādu nenosauktu cilvēku no uzņēmuma. To nav iespējams pārbaudīt, un tam nav nekāda sakara ar manu darbu.
Viņš vēlreiz uzlika brilles.
— Piekrītu. Pārbaudām tikai to, kas saistīts ar uzņēmumu.
Kad izgāju no viņa kabineta, telefons manā plaukstā gulēja ar ekrānu uz leju.
Man ļoti gribējās piezvanīt Inesei un pajautāt, uz ko tieši viņa bija cerējusi. Uz manu atlaišanu? Uz rājienu? Vai varbūt uz zvanu no mana priekšnieka manam vīram ar lūgumu paņemt sievu atpakaļ ģimenes ligzdā?
Taču atbildi es jau zināju.
Viņa gribēja, lai man kļūst bail.
Lai vakarā es pārnāku mājās, noliku iesniegumu vīram priekšā un atzīstu: viss, Inese, jūs uzvarējāt, tagad darbs vairs netraucēs jūsu ģimenei.
Es atgriezos pie sava galda un viņas numura vietā sastādīju personāla daļas iekšējo tālruni.
Sandra mani uzklausīja bez līdzjūtīgiem nopūtiem un bez jautājumiem par manu laulību. Jau pēc piecām minūtēm es viņai par to biju pateicīga.
Uz viņas galda atradās divas izdrukas. Vienā bija Andra dienesta piezīme par notikušās sarunas saturu. Otrā — dati par ienākošo zvanu.
— Numurs sakrīt, — viņa sacīja, salīdzinot to ar mana telefona ekrānā redzamo. — Bet man vajag, lai jūs saraksti parādītu ne tikai ekrānuzņēmumos. Atveriet oriģinālos ziņojumus.
Es atvēru čatu.
Sandra pārbaudīja datumus, pārritināja saraksti dažus ziņojumus augstāk un pēc tam atgriezās pie teksta, kurā Inese draudēja zvanīt vadībai.
— Pārsūtiet šo ziņojumu kopijas uz manu darba e-pastu. Pārbaudes materiālos norādīsim, ka sākotnējā sarakste tika uzrādīta no jūsu ierīces. Tagad mums jānodala emocijas no faktiem. Tas ir būtiski.
Viņa paņēma pildspalvu.
— Pirmais zvanītājas apgalvojums: jūs it kā neatrodaties darbā, bet ģimenei šīs stundas skaidrojat ar darba pienākumiem. Šo daļu mēs varam pārbaudīt pēc darba laika uzskaites, caurlaižu sistēmas datiem un saskaņotajām iziešanām. Otrais apgalvojums: jūs it kā izmantojat darba tikšanās personīgiem mērķiem. Lai to pārbaudītu, būtu vajadzīgi vismaz konkrēti datumi vai epizodes, taču zvanītāja tās nenosauca.
— Viņa tās nekad arī nav zinājusi.
— Iespējams. Bet šobrīd mans uzdevums nav minēt, ko viņa zināja vai nezināja. Man jāfiksē, ko tieši viņa paziņoja.
Ar to Sandra visvairāk atšķīrās no Ineses.
Vīramātei pietika ar sajūtu, lai izdarītu secinājumu. Ja es pārnācu mājās pusdeviņos, tātad darbs man esot “jau nenormāls”. Ja divas nedēļas nogales pēc kārtas neaizbraucām pie viņas, tad es “atrauju dēlu no ģimenes”. Ja vīrs pats teica, ka ir noguris un grib svētdienu pavadīt mājās, Inese vienalga kaut kur viņa vārdos spēja atrast manu lēmumu.
Sandrai bija vajadzīgi datumi.
— Trešais apgalvojums attiecas uz jūsu iespējamiem sakariem ar kādu no darbiniekiem, — viņa turpināja. — Pats par sevi tas darba devēju neskar. Mēs neizmeklēsim jūsu privāto dzīvi. Taču zvanītāja šo tēmu sasaistīja ar iespējamiem darba pārkāpumiem, tāpēc pārbaudīsim tikai to daļu, kas attiecas uz pienākumu izpildi.
— Es tieši to arī lūdzu.
Viņa nolika pildspalvu malā.
— Tagad mans jautājums. Kāpēc jūs šo zvanu uzskatāt par spiediena mēģinājumu, nevis, piemēram, neveikli izpaustu ģimenes rūpi?
Es pagriezu telefonu pret viņu un parādīju ziņojumu.
— Tāpēc, ka viņa jau iepriekš uzrakstīja: ja es nesākšu uzvesties tā, kā viņa uzskata par pareizu, viņa vērsīsies pie manas vadības.
— Ko tieši viņa no jums gribēja?
Es pasmīnēju, lai gan smieklīga tur nebija ne kripatiņa.
— Lai es mazāk strādātu. Viņas izpratnē sievietei pēc četrdesmit jābūt īpaši pateicīgai par to, ka viņai ir vīrs, un nevajag izaicināt likteni ar karjeru. Viņa uzskata, ka es palieku birojā aiz stūrgalvības. Viņa mēdza teikt, ka normālai ģimenei nav vajadzīga sieva, kuru vakaros jāgaida mājās.
— Viņa prasīja, lai jūs aizejat no darba?
— Tieši tā viņa to neformulēja. Parasti tas skanēja citādi: “Tu taču varētu atrast kaut ko vienkāršāku”, “Vai tiešām nevar pelnīt mazāk, bet dzīvot normāli?”, “Manam dēlam tava alga par tādu cenu nav vajadzīga.”
Sandra izdarīja piezīmi.
— Labi. Tas izskaidro iespējamo motīvu, taču secinājumos mēs nebalstīsimies uz jūsu vērtējumu par viņas raksturu. Mēs balstīsimies uz darbību secību. Draudi vērsties darbavietā ir. Pats zvans ir. Tālāk pārbaudām sniegto informāciju.
Es pamāju.
Un tikai tajā brīdī sapratu, cik nepatīkami man patiesībā ir atrasties šajā kabinetā.
Ne jau tāpēc, ka Sandra uzdotu nepareizus jautājumus. Gluži otrādi — viņa izturējās maksimāli korekti.
Taču mana caurlaide, ienākšanas un iziešanas laiks, darba uzdevumi un sarakste ar vadītāju pēkšņi bija kļuvuši par pierādījumiem tam, ka es neesmu tā sieviete, kādu savā galvā bija izdomājusi Inese.
— Vai varat pateikt, cik ilgi tas prasīs? — es jautāju.
— Dažas darba dienas. Iespējams, ātrāk. Jums nav disciplinārsodu, un Andris jau apstiprināja, ka līdz šim zvanam viņam nav bijušas pretenzijas pret jūsu pienākumu izpildi. Taču, tā kā iesniegtā informācija ir fiksēta, mēs korekti noslēgsim katru pārbaudāmo punktu.
Viņa paskatījās uz mani pāri mapes malai.
— Un vēl. Ja Inese atkal sazināsies ar jums par šo zvanu, neizdzēsiet saraksti.