— Es visu esmu pārdomājis, Anna. Ir pienācis brīdis beidzot sakārtot šī dzīvokļa juridisko statusu.
Jānis nolika uz kafijas galdiņa dārgās spēļu konsoles pultis, laiski izstaipījās Annas atzveltnes krēslā un paskatījās uz sievu. Anna tajā brīdī uz dīvāna locīja svaigi izmazgātus dvieļus. No pārsteiguma viņa sastinga ar auduma gabalu rokās.
— Kādu vēl statusu?
— Juridisko.
Jānis centās piešķirt sejai iespējami nopietnu izteiksmi un nez kāpēc piekārtoja krekla apkakli.
— Mēs esam precējušies jau divus gadus. Es piedalos ģimenes izdevumos, pērku arī pārtiku. Bet kas es šeit skaitos oficiāli? Neviens. Svešs cilvēks, kuru vienkārši ielaiduši dzīvot. Nav patīkami justies kā pagaidu iemītniekam savas sievas mājās. Tu saproti, par ko es runāju?
Anna nolika dvieli uz pārējās veļas kaudzes. Šo dzīvokli viņa bija nopirkusi vēl trīs gadus pirms iepazīšanās ar Jāni. Toreiz pa dienu viņa strādāja par dispečeri, bet vakaros uzņēmās papildu darbu ar dokumentiem. Hipotekāro kredītu viņa atmaksāja priekšlaikus, neatlaidīgi taupot katru lieko eiro. Vairākus gadus viņa gandrīz neko sev neatļāvās — ne jaunus apavus, ne ceļojumus, ne normālu atpūtu.
Savukārt Jānis ar lepnumu sevi dēvēja par brīvmākslinieku dizaina jomā. Tiesa, lielāko daļu viņa laika aizņēma iedvesmas gaidīšana un garas stundas pie spēļu konsoles. Reizēm viņš dabūja kādu nelielu pasūtījumu, kas ienesa pavisam pieticīgu summu. Toties komunālie maksājumi, internets, sadzīves ķīmija, tehnika un citi nopietnāki tēriņi jau sen gulās uz Annas pleciem.
— Jāni, tu to tiešām saki nopietni? — Anna apsēdās uz dīvāna roku balsta malas. — Tu labi ja reizi nedēļā atnes mājās kaut ko ēdamu. Turklāt pārsvarā tie ir čipsi, enerģijas dzērieni un gaļa, ko pats pēc tam dažu dienu laikā apēd. Par kādiem ieguldījumiem tu vispār runā?
— Nu, protams, atkal sākas! — Jānis teatrāli pacēla acis pret griestiem. — Tev viss vienmēr grozās tikai ap summām, čekiem un rēķināšanu! Es runāju par pavisam ko citu. Par uzticēšanos laulībā. Par to, vai cilvēks savās mājās var justies droši. Andris nesen izšķīrās, un sieva viņu faktiski izlika uz ielas ar vienu koferi, jo dzīvoklis bija viņas īpašums. Es negribu nonākt tādā pašā situācijā. Man vajadzīgas normālas garantijas.
— Un kādas garantijas tu gribi saņemt uz dzīvokli, kuru es nopirku vēl pirms mūsu iepazīšanās?
— Taisnīgas.
Jānis sakrustoja rokas uz krūtīm un ietiepīgi pacēla zodu.
— Pārraksti vismaz pusi uz manu vārdu. Manuprāt, tas būtu godīgi. Tas pierādītu, ka tu mani patiešām mīli un uztver mūs kā īstu ģimeni. Mēs taču kādreiz gribēsim bērnus, vai ne? Un kas tad? Es vedīšu savu bērnu uz dzīvokli, kurā juridiski neesmu nekas?
Dažas sekundes Anna klusējot raudzījās vīrā. Viņa jau bija pieradusi pie viņa dīvainajām idejām, bezgalīgajām runām par radošo brīvību un pārliecības, ka sadzīves jautājumi kaut kā atrisināsies paši no sevis. Tomēr tik nekaunīgu prasību viņa nebija gaidījusi pat no Jāņa.
— Ej labāk gulēt, tiesību aizstāvi.
Viņa nodzēsa griestu lampu un izgāja uz lodžiju pēc atlikušās veļas. Turpināt šo bezjēdzīgo sarunu Anna nevēlējās. Viņa nosprieda, ka Jānis vienkārši pārāk saklausījies nesen šķirtā Andra žēlabas, uzvilcies un līdz rītam pats aizmirsīs savu spožo domu.
Taču Anna kļūdījās.
Vīrs ne vien neko nebija aizmirsis, bet pat nolēmis ģimenes strīdā iesaistīt savu galveno sabiedroto. Sestdienas rītā priekšnamā negaidīti noklikšķēja slēdzene. Anna atradās virtuvē un pat nepaguva iziet gaitenī, kad dzīvoklī jau parādījās Sandra. Vīramāte durvis bija atslēgusi pati ar rezerves atslēgu, ko pāris savulaik bija atstājis pie viņas ceļojumu gadījumiem. Sākotnēji bija domāts, ka Sandra tikai aplaistīs puķes, kamēr saimnieku nav mājās, taču pamazām viņa šo atslēgu bija sākusi izmantot gandrīz kā pastāvīgu caurlaidi.
Kā ierasts, vīramāte izskatījās nevainojami. Stingrs adīts kardigans, mati sakārtoti tik precīzi, it kā katra šķipsna būtu iepriekš nomērīta, un brilles ar smalku zelta ķēdīti. Rokā viņa turēja maisiņu, kas bija piebāzts ar akcijā pirktiem cepumiem. Gandrīz tajā pašā mirklī no istabas iznāca arī Jānis. Turklāt tik veikli, ka Annai neradās ne mazākās šaubas — viņš mātes ierašanos bija gaidījis jau kopš paša rīta.