— Vai tev vispār ar galvu viss kārtībā?! — mana vīramāte Ilze pēkšņi uzsprāga un pāri galdam uzkliedza man. — Naudu mājās tu nenes, nestrādā, un vēl piedevām bērnus arī negribi!
Dakšiņa man sastinga gaisā pusceļā uz muti. Dažas sekundes telpā valdīja tāds klusums, it kā visi vienlaikus būtu aizmirsuši elpot. Mans vīrs Jānis lēnām nolika glāzi atpakaļ uz galda. Viņa māsa Anna iepleta acis.
Annas vīrs Andris nolaida skatienu šķīvī, it kā salāti pēkšņi būtu kļuvuši par aizraujošāko lietu pasaulē. Pat Ilzes vecākais brālis Antons pārtrauca košļāt.
Es skatījos uz vīramāti. Viņas seja bija sarkana no sašutuma.
Tā nebija pirmā reize, kad viņa juta vajadzību komentēt manu dzīvi. Tomēr tik tālu viņa vēl nebija aizgājusi.
Un jau nu noteikti ne visas ģimenes priekšā.
— Mammu… — Jānis iesāka.
— Nē, Jāni. Šodien es neklusēšu.
Ilze pacēla roku, liekot viņam apstāties.
— Kādam beidzot ir jāpasaka viss tā, kā ir patiesībā.
Es nesteidzīgi noliku dakšiņu uz šķīvja. Bija svētdiena.
Mēs ar Jāni bijām uzaicinājuši viņa ģimeni pusdienās pie mums dzīvoklī. Gandrīz visu rītu biju pavadījusi virtuvē: krāsnī cepās gaļa, uz plīts tapa kartupeļi un dārzeņi, vēl biju pagatavojusi salātus un ābolu kūku.
Vēl pirms piecām minūtēm atmosfēra bija bijusi salīdzinoši mierīga.
Tad Anna ieminējās, ka viena viņas kolēģe esot stāvoklī.
Pilnīgi parasta sarunas tēma.
Līdz brīdim, kad Ilze pagriezās pret mani.
— Un kad tad jūs beidzot?
Es viegli pasmaidīju.
— Pagaidām mēs bērnus neplānojam.
Man vajadzēja saprast, ka ar šādu atbildi viņai nepietiks.
— Pagaidām?
Ilze nolika savu dakšiņu.
— Jūs esat precējušies jau vienpadsmit gadus.
— Es zinu.
— Tad ko jūs vēl gaidāt?
Jānis mēģināja iejaukties.
— Mammu, tā ir mūsu darīšana.
Taču Ilze viņam pat neuzmeta skatienu.
Viņas acis joprojām bija piekaltas man.
— Vai varbūt tu vienkārši negribi bērnus?
Es neatbildēju uzreiz.
Jo tā nebija saruna, kuru es vēlējos risināt sešu citu cilvēku klātbūtnē.
— Ilze, manuprāt, šī nav piemērota tēma pusdienu galdam.
Viņa īsi, sausi iesmējās.
— Tātad tomēr negribi.
— Tas nozīmē tieši to, ko es tikko pateicu.
— Tev vienmēr viss ir pa rokai gatavs atbildei.
Es dziļi ievilku elpu.
Jānis atkal mēģināja viņu apturēt.
— Mammu, pietiek.
Bet tajā brīdī Ilze izšāva kā pārrauta stīga.
— Vai tev vispār ar galvu viss kārtībā?! Naudu mājās tu nenes, nestrādā, un vēl piedevām bērnus arī negribi!
Klusums, kas iestājās pēc viņas vārdiem, bija citāds nekā iepriekš.
Tas vairs nebija tikai neērts.
Tas bija smags.
Gandrīz taustāms.
Es paskatījos uz Jāni.
Viņš izskatījās tikpat apjucis kā es.
Tad es atkal pievērsos Ilzei.
— Ko jūs tikko pateicāt?
— To, ko mēs visi domājam.
Anna strauji pacēla galvu.
— Mammu, es tā nedomāju.
— Tu nejaucies.
— Bet tu tikko teici “mēs visi”.
— Tā bija tikai frāze.
— Tad nerunā manā vārdā, — Anna atcirta.
Ilze nepacietīgi pamāja ar roku, it kā atgaiņātu mušu.
— Es nerunāju ar tevi. Es runāju ar Inesi.
Es mazliet atgāzos krēslā.
Dīvainā kārtā dusmas, kurām vajadzēja mani pārņemt, pēkšņi atkāpās. Vismaz ne tādas dusmas, kādas Ilze, visticamāk, gaidīja.
Man bija svarīgi saprast tikai vienu.
— Kāpēc jūs vispār esat pārliecināta, ka es nestrādāju?
Ilze samirkšķināja acis.
— Tāpēc, ka tu nestrādā.
— Kurš jums to teica?
— To man nevienam nav jāsaka.
— Tātad jūs pati to izlēmāt.
— Katru reizi, kad es šeit ierodos, tu esi mājās.
Es gandrīz pasmaidīju.
— Parasti jūs atnākat brīvdienās.
Antons noklepojās, mēģinādams noslēpt smieklus.