— Pusdienas pieprasīsiet katrs savās mājās. Tagad savāciet savas mantas un visi prom no mana dzīvokļa! — vedekla pateica tik skaidri, ka virtuvē uz mirkli iestājās klusums.
— Anna, vai tu prātu esi zaudējusi? — Ilze sastinga uz virtuves sliekšņa ar kausu rokā, it kā viņu būtu ķērusi strāva. — Mēs taču tikai ienācām, kā parasti… Es jau zupu apmaisīju, gaļu arī izņēmu…
Anna stāvēja pie savas istabas durvīm, vēl arvien ar austiņām un mikrofonu uz galvas. Klēpjdatora ekrānā nekustīgi dega ekrānsaudzētājs; sarkanais ieraksta indikators bija nodzisis vien pirms dažām sekundēm. Viņas seja bija bāla, toties acīs kvēloja tāda apņēmība, kādu šajā mājā neviens vēl nebija redzējis.
— Ilze, — viņa klusi, bet ļoti stingri sacīja, — lūdzu, tūlīt izejiet no dzīvokļa.
No viesistabas atskanēja čību švīkstoņa. Aiz mātes muguras parādījās Sandra — Jāņa māsa — ar telefonu rokā. Ekrānā joprojām ritēja tiešraide draudzenēm.
— Anna, tu nopietni? — viņa novilka balsi ar vieglu smīnu. — Mēs taču esam radinieki.
— Radinieki vispirms piezvana pie durvīm un pajautā, vai drīkst nākt iekšā, — Anna atbildēja, balsi nepaceļot. — Viņi neielaužas pusdienlaikā, kad man vienlaikus notiek sarunas ar Rīgu un Londonu.
Ilze pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Kausiņš viņas rokā nodrebēja, un uz grīdas nokrita tumši sarkana zupas lāse — gluži kā brīdinājuma zīme.
Viss bija sācies pirms trim gadiem, kad Anna un Jānis ievācās trīsistabu dzīvoklī jaunā daudzdzīvokļu mājā Rīgas nomalē. Dzīvokli viņi bija nopirkuši ar kredītu: Anna ieguldīja ģimenes atbalsta naudu un savus ārštata darbā sakrātos ietaupījumus, bet Jānis — prēmijas par pēdējiem projektiem. Īpašumtiesības tika noformētas uz abiem vienādās daļās.
Sākumā ciemos nāca tikai vīramāte. “Apraudzīt bērnus,” kā viņa pati teica. Atnesa mazus katliņus, pīrāgus, pasēdēja stundiņu un devās prom. Pēc tam viņa pierada palikt uz visu dienu. Vēlāk sāka ierasties bez brīdinājuma — viņai bija pašai sava atslēga, ko Jānis bija iedevis “katram gadījumam”.
Tad parādījās Sandra. “Es tikai uz stundiņu, man tik un tā jābrauc uz centru, pie jums ērti nolikt mašīnu.” Pēc viņas sāka iegriezties tante Daiga no Pierīgas: “Autobuss kursē tikai vienreiz dienā, man pa ceļam, tad jau arī pie jums ienākšu.” Un visbeidzot uzradās Jāņa brālēns Andris: “Man pagaidām nav, kur palikt, kamēr meklēju istabu īrei.”
Anna strādāja no mājām. Viņa tulkoja tehniskus tekstus, konferencēs nodrošināja sinhrono tulkošanu, dažkārt pat divpadsmit stundas dienā. Klienti bija Eiropā, Āzijā un Amerikā. Grafiks — stingrs, termiņi — nežēlīgi, katra minūte bija no svara.
Taču viņu virtuvē pa to laiku burbuļoja zupa, vannasistabā tika mazgātas svešas drēbes, bet viesistabā seriāli skanēja pilnā skaļumā.
Jānis tikai atmeta ar roku: “Nu beidz, Anna, viņi taču uz īsu brīdi. Mammai vienai garlaicīgi. Sandrai tagad pauze starp darbiem. Mēs taču radiniekus ārā nemetīsim.”
Anna pacieta. Smaidīja. Gatavoja visiem. Mazgāja traukus. Uzkopa. Naktīs tulkoja, kad māja beidzot bija iztukšojusies.
Līdz šai dienai.
Šodien viņai bija izšķiroša tikšanās par gada līgumu aptuveni 30 000 eiro vērtībā. Liela Vācijas kompānija pārgāja uz jaunu programmatūru un meklēja pastāvīgu latviešu–angļu tulku. Tā bija intervija, kas varēja mainīt visu. Anna tai gatavojās divas nedēļas. Jānis to zināja. Viņš pat bija apsolījis: “Es pateikšu mammai, lai šodien nenāk.”
Un tomēr — pulksten divpadsmitos viņa sēž ar austiņām, ekrānā redzami astoņi cilvēki no Berlīnes un Londonas, bet viņa sinhroni tulko prezentāciju par jauniem algoritmiem.
Tieši tajā brīdī slēdzenē pagriežas atslēga.
— Anna, mēs tikai uz minūtīti! — Ilzes balss pārskrien pāri visam dzīvoklim. — Atvedu vistu, ātri izcepšu, jo jūs ar Jāni droši vien atkal būsiet pārtikuši no sviestmaizēm!