— Noņem naudu no konta! Jānis taču teica, ka jūs palīdzēsiet! Viņš kā ģimenes vecākais vīrietis ir izlēmis, ka jūsu iekrājumi jāizmanto, lai glābtu māsu. Rīt ir pēdējā diena, citādi Annu izmetīs uz ielas, bet dzīvokli savāks kreditori! — Sandras balss pārgāja pārspīlētā šņukstā, pārmācot pat profesionālā planetārā miksera dūkoņu. — Pietiek smērēt savas kūciņas, beidzot padomā par ģimeni!
Ilze lēnām nolika uz metāla galda konditorejas maisu, kas bija piepildīts ar maigu sviesta krēmu. Viņas mazajā, taču ļoti mājīgajā konditorejas darbnīcā pēkšņi iestājās smags klusums. To pāršķēla vienīgi vienmērīgā putojamās slotiņas griešanās tērauda bļodā. Ilzei bija četrdesmit trīs gadi, un pēdējos piecus no tiem viņa bija strādājusi bez brīvdienām un svētkiem, ceļot savu saldo biznesu burtiski no nulles. Viņas rokas smaržoja pēc vaniļas, kanēļa un smaga darba.
Viņa paskatījās uz vīramāti. Sandra stāvēja pašā tīrās ražošanas telpas vidū savā iemīļotajā bordo mētelī un dusmīgi žņaudza lakoto rokassomu.
— Sandra, lūdzu, bez kliegšanas. Zālē sēž klienti, — Ilze mierīgi atbildēja, noslaucīdama rokas tīrā dvielī. — Jānis tiešām man lūdza izņemt no uzņēmuma apgrozījuma piecpadsmit tūkstošus eiro. Es piekritu, jo mīlu savu vīru un saprotu, cik ļoti viņš uztraucas par māsu. Taču tas nenozīmē, ka jūs varat ielauzties manā virtuvē un komandēt manus kontus. Nauda bankā ir jāpiesaka iepriekš. Tā būs pieejama tikai rīt, dienas otrajā pusē.
— Rīt jau var būt par vēlu! — vīramāte teatrāli piespieda plaukstu pie krūtīm, demonstrējot gandrīz vai skatuvisku izmisumu. — Tu esi gluži kā tā Katrīna no vecās filmas: tiklīdz tiki par priekšnieci, uz parastiem cilvēkiem skaties no augšas! Galvā tikai peļņa! Bet Annai kreditori jau durvis ar krāsu aprakstījuši! Bērnam nervi vairs netur!
Ilze smagi nopūtās. Stāsts ar Jāņa jaunāko māsu Annu vilkās jau gadiem. Trīsdesmit četrus gadus vecā vīra māsa negribēja strādāt algotu darbu, jo uzskatīja, ka ir radīta augstajai modei un greznai dzīvei. Viņa atkal un atkal iesaistījās apšaubāmos pasākumos, kurus pati lepni sauca par “biznesa projektiem”. Šoreiz, kā stāstīja Sandra, Anna bija paņēmusi milzīgu aizdevumu, ieķīlājot savu vienīgo divistabu dzīvokli, lai atvērtu garīgās izaugsmes studiju, taču viss bija izgāzies. Tagad kreditori it kā draudēja izlikt viņu kopā ar desmitgadīgo meitu uz ielas.
Jānis, Ilzes vīrs, bija pamatīgs, godīgs un neticami atbildīgs cilvēks. Viņš strādāja par hidrologu inženieri, projektēja sarežģītas ūdensapgādes sistēmas, dienām ilgi pazuda objektos vai sēdēja pie rasējumiem. Ilzi viņš dievināja, atbalstīja it visā un pats savām rokām bija palīdzējis remontēt viņas pirmās konditorejas telpas.
Tomēr brīdī, kad Sandra ar asarām acīs ieradās pie viņiem mājās un sāka runāt par to, ka Anna drīz zaudēs dzīvokli, Jānis salūza. Viņš pienāca pie Ilzes, ilgi skatījās viņā ar vainīgu skatienu un klusi sacīja: “Ilze, es zinu, ka tā ir nauda tavai jaunajai krāsnij un ceha paplašināšanai. Es zinu, cik smagi tu tās dēļ esi strādājusi. Bet es nevaru pieļaut, ka mana māsasmeita paliek bez jumta virs galvas. Paņemšu papildu projektus, atdošu visu līdz pēdējam centam, apsolu. Izglābsim to muļķi vēl pēdējo reizi.”
Ilze nespēja vīram atteikt. Viņa redzēja, cik ļoti viņam sāp. Abi nolēma atdot sakrātos piecpadsmit tūkstošus eiro, upurējot Ilzes sapni par dārgu franču rotācijas krāsni.
— Es jau pateicu: nauda būs rīt, — Ilze stingri atkārtoja, skatīdamās Sandrai tieši acīs. — Pasakiet Annai, lai viņa iztur vēl vienu diennakti. Un tagad atvainojiet, man kāzu pasūtījumam dziest karamele.