— Noņem naudu no konta! Andris taču teica, ka jūs palīdzēsiet! Viņš kā vecākais vīrietis ģimenē jau ir izlēmis, ka jūsu iekrājumi jāizmanto māsas glābšanai. Rīt ir pēdējā diena, citādi Inesi izmetīs uz ielas, bet dzīvokli paņems kreditori! — Sandras balss pārlūza teatrālā šņukstā, pārkliedzot profesionālā planetārā miksera dūkoņu. — Pietiek smērēt savas kūciņas, labāk par ģimeni padomā!
Ilze lēnām nolika uz metāla galda konditorejas maisiņu, kas bija piepildīts ar maigu sviesta krēmu. Viņas nelielajā, toties ļoti mājīgajā konditorejas darbnīcā iestājās smags klusums. To pāršķēla vienīgi vienmērīgā putotāja griešanās tērauda bļodā. Ilzei bija četrdesmit trīs gadi, un pēdējos piecus viņa bija strādājusi bez brīvdienām un svētkiem, soli pa solim ceļot savu saldo biznesu no pilnīgas nulles. Viņas plaukstas smaržoja pēc vaniļas, kanēļa un nogurdinoša darba.
Viņa pacēla skatienu uz vīramāti. Sandra stāvēja pašā spodrās ražošanas telpas vidū savā iemīļotajā bordo mētelī un nikni žņaudza lakoto rokassomiņu, it kā tā būtu vainīga pie visām pasaules nelaimēm.
— Sandra, lūdzu, bez kliegšanas. Zālē sēž klienti, — Ilze atbildēja mierīgi, noslaukot rokas tīrā dvielī. — Andris tiešām lūdza, lai es no uzņēmuma apgrozāmajiem līdzekļiem izņemu piecpadsmit tūkstošus eiro. Un es piekritu, jo mīlu savu vīru un saprotu, ka viņš pārdzīvo par māsu. Taču tas nenozīmē, ka jūs drīkstat ielauzties manā virtuvē un rīkoties ar maniem kontiem. Skaidra nauda bankā ir jāpiesaka iepriekš. Tā būs pieejama tikai rīt, dienas otrajā pusē.
— Rīt var būt par vēlu! — vīramāte pārspīlēti piespieda plaukstu pie krūtīm, ar visu augumu tēlojot galēju izmisumu. — Tu uzvedies kā tā filmas varone, kas kļuva par priekšnieci un pēc tam uz parastiem cilvēkiem sāka skatīties no augšas! Tev prātā tikai izdevīgums! Bet tur kreditori jau Inesei durvis ar krāsu aprakstījuši! Meitenei nervi neiztur!
Ilze smagi nopūtās. Stāsts ar Andra jaunāko māsu Inesi vilkās jau gadiem. Trīsdesmit četrus gadus vecā svainiene kategoriski negribēja strādāt algotu darbu, jo uzskatīja, ka ir radīta augstajai modei, greznībai un pavisam citam dzīves līmenim. Viņa atkal un atkal iepinās apšaubāmās avantūrās, kuras lepni dēvēja par “biznesa projektiem”. Šoreiz, pēc Sandras vārdiem, Inese bija paņēmusi lielu aizdevumu, ieķīlājot savu vienīgo divistabu dzīvokli, lai atvērtu garīgās izaugsmes studiju. Protams, viss bija izgāzies. Kreditori it kā draudēja viņu un desmitgadīgo meitu atstāt bez jumta virs galvas.
Andris, Ilzes vīrs, bija pamatīgs, godīgs un ārkārtīgi atbildīgs cilvēks. Viņš strādāja par hidroloģijas inženieri, projektēja sarežģītas ūdensapgādes sistēmas un dienām ilgi pazuda objektos vai sēdēja pie rasējumiem. Ilzi viņš dievināja, atbalstīja viņu it visā un pats ar savām rokām palīdzēja remontēt viņas pirmo konditorejas telpu.
Taču brīdī, kad Sandra ieradās pie viņiem mājās asarās un izstāstīja, ka Inese tūlīt zaudēšot dzīvokli, Andris salūza. Viņš pienāca pie Ilzes, ilgi skatījās uz viņu vainīgām acīm un klusi sacīja:
— Ilzīt, es zinu, ka tā ir nauda tavai jaunajai krāsnij un ceha paplašināšanai. Es zinu, cik smagi tu tās dēļ esi strādājusi. Bet es nevaru pieļaut, ka mana māsasmeita paliek uz ielas. Es paņemšu papildu projektus, atdošu visu līdz pēdējam centam, apsolu. Izglābsim to muļķi pēdējo reizi.
Ilze toreiz nespēja viņam atteikt. Viņa redzēja, cik ļoti Andrim sāp. Abi nolēma atdot sakrātos piecpadsmit tūkstošus eiro, upurējot Ilzes sapni par dārgas franču rotācijas krāsns iegādi.
— Es jau pateicu: nauda būs rīt, — Ilze stingri atkārtoja, skatīdamās vīramātei tieši acīs. — Pasakiet Inesei, lai iztur vēl vienu diennakti. Un tagad atvainojiet, man kāzu pasūtījumam dziest karamele.