— Māju nopirkāt? Brīnišķīgi! Mēs ar visu ģimeni jau izlēmām, ka vasaru pavadīsim pie jums, — paziņoja Sandra un, acīmredzami apmierināta, nolika plaukstas uz virtuves galda.
Ilze nesteidzīgi aizvēra ledusskapja durvis. Vispirms viņa paskatījās uz vīramāti, pēc tam uz viņas meitu Inesi, kura jau bija paspējusi izstaigāt istabas kopā ar abiem bērniem. Ineses vīrs Juris bija palicis pagalmā un ar lietišķu izteiksmi pētīja laukumu pie šķūņa, it kā jau prātā piemērītu vietu savai darbnīcai.
Andris sēdēja iepretim mātei un klusēja. Pēc tā, kā viņš vairākas reizes pārbrauca ar pirkstiem gar krūzes malu, Ilze saprata: vīrs drudžaini meklē vārdus, kas nevienu neaizvainotu.
Tādus vārdus viņš meklēja vienmēr. Parasti tas beidzās ar to, ka Andris piekrita svešiem noteikumiem, bet sekas pēc tam nācās kārtot Ilzei.
Aiz atvērtā loga sisināja sienāži. Augusta saule jau bija paguvusi sasildīt pagalmu, lai gan pulkstenis tik tikko bija pāri desmitiem no rīta. Uz svaigi nokrāsotās fasādes spilgti izcēlās baltās apmales, pie lieveņa bija sakrauti maisi ar zemi, bet gar taciņu gulēja dēļi nākamajām dobēm.
Māju viņi ar Andri bija nopirkuši vasaras sākumā. Tā nebija liela — vienstāva ēka ar divām guļamistabām, virtuvi, kas apvienota ar viesistabu, un zemes gabalu, kuru iepriekšējie īpašnieki vairākus gadus gandrīz nebija kopuši. Šis pirkums bija ilgas krāšanas rezultāts: atteikšanās no liekiem braucieniem, rūpīga taupīšana un desmitiem apskatītu sludinājumu.
Ilze ar Andri iepazinās pirms sešiem gadiem kopīga drauga dzimšanas dienā. Pēc dažiem mēnešiem abi saprata, ka nemitīgi braukāt vienam pie otra pāri visai pilsētai nav nekādas jēgas, un noīrēja dzīvokli kopā. Vēl pēc gada viņi apprecējās.
Par savu māju viņi sāka runāt gandrīz uzreiz pēc kāzām. Viņi nesapņoja par augstu žogu, trīs stāviem un milzīgu dārzu. Vēlējās vienkāršu vietu, kur pēc darba varētu atbraukt, atvērt logus, darboties pa pagalmu un nedzirdēt aiz sienas kaimiņu televizoru.
Vairākus gadus viņi lika naudu malā, sekoja līdzi sludinājumiem un pētīja dažādus rajonus. Kad beidzot radās iespēja iemaksāt pirmo iemaksu, viņi izvēlējās māju ciematā, no kura līdz pilsētai varēja tikt bez stundām ilgas stāvēšanas sastrēgumos.
Īpašumu noformēja uz abu vārdiem, arī hipotekāro kredītu uzņēmās kopīgi. Katra dēļa, katras krāsas bundžas un katra skrūvju iepakojuma cena nonāca viņu kopējā izdevumu sarakstā. Abi ļoti labi apzinājās, cik daudz vēl būs jāatmaksā bankai un cik līdzekļu prasīs zemes gabala uzturēšana.
Tiklīdz atslēgas bija rokā, viņi ķērās pie darba.
Fasāde bija zaudējusi svaigumu, tāpēc Andris notīrīja veco pārklājumu, bet Ilze krāsoja sienu apakšējo daļu. Vakarpusē abiem rokas trīcēja no noguruma, tomēr no rīta viņi atkal stāvēja pagalmā ar otām rokās.
Virtuves iekārtu atveda izjauktā veidā. Andris ilgi salīdzināja detaļas ar instrukciju, savukārt Ilze šķiroja stiprinājumus un uz lapas atzīmēja jau saliktos skapīšu moduļus. Divas reizes nācās jau salikto skapi izjaukt, jo sliedes bija pieskrūvētas nepareizajā pusē. Viņi strīdējās, smējās par pašu pārlieku lielo pašpārliecinātību un ap pusnakti tomēr tika ar visu galā.
Ar pagalmu neklājās vieglāk. Vecā zāle tika novākta, sausie zari aizvesti, taciņa uz šķūni iztīrīta. Ilze plānoja rudenī sagatavot vietu ogulājiem, bet Andris gribēja pie mājas uztaisīt nojumi.
Viņi strādāja pēc darba un gandrīz katru nedēļas nogali. Reizēm abi aizmiga uzreiz pēc vakariņām, pat nepaspējuši pārrunāt nākamās dienas plānus. Taču nogurums viņus nekaitināja. Katra nokrāsotā sienas daļa, katrs saliktais plaukts un katrs attīrītais taciņas posms atgādināja: viņi to dara sev.
Par pirkumu viņi nolēma pastāstīt tikai tuvākajiem radiniekiem.
Ilze vairākas dienas nelika internetā nevienu fotogrāfiju, jo māja viņai vēl šķita pārāk nepabeigta. Uz lieveņa mētājās instrumenti, viesistabā stāvēja kastes, un daļa zemes gabala joprojām bija aizaugusi.
Andris iesmējās, kad sieva kārtējo reizi atteicās fotografēt virtuvi.
— Mēs vēl veselu gadu kaut ko remontēsim un pielabosim. Tā var arī līdz nākamajai vasarai visu slēpt.
Piektdienas vakarā Ilze tomēr uzņēma dažus attēlus: mājas fasādi, ābeles, virtuvi un Andri ar skrūvgriezi rokā pie līdz galam nesaliktā soliņa. Fotogrāfijas viņa nosūtīja ģimenes čatā un pierakstīja, ka viņi beidzot pārcēlušies uz savu māju ārpus pilsētas.
Atbildes sāka birt uzreiz.
Sākumā visi apsveica. Andra attāla tante novēlēja abiem mierīgu dzīvi. Inese palūdza parādīt bērnu istabas. Sandra uzrakstīja, ka jau sen esot teikusi dēlam — svaigs gaiss ārpus pilsētas nāk tikai par labu.
Pēc kādas pusstundas sarunas noskaņa mainījās.
Inese pajautāja, vai tuvumā ir ezers. Juris painteresējās, vai pagalmā varētu novietot lielu mangalu. Vīramāte sāka spriest, ka bērniem brīvlaiku daudz veselīgāk pavadīt nevis pilsētā, bet svaigā gaisā.
Ilze lasīja ziņas un arvien vairāk sarauca pieri.
— Viņi jau plāno atpūtu pie mums, — viņa sacīja vīram.
Andris ieskatījās telefonā.
— Viņi vienkārši priecājas.
— Inese raksta, ka paņems piepūšamo baseinu un noliks to pie ābeles.
— Viņa joko.
— Tad kāpēc tava mamma jautā, kura istaba pie mums ir brīva?
Andris ātri pāršķirstīja saraksti.
— Neuzvelc sevi. Viņi taču saprot, ka māja ir maza.
Ilze vairs nestrīdējās. Radinieki bieži apsprieda dažādas ieceres, kas tā arī palika tikai čata ziņās. Viņa nosprieda, ka pēc dienas interese par viņu pirkumu norims.
Tomēr jau svētdienas rītā pie vārtiņiem apstājās divas automašīnas.
Tajā brīdī abi ar Andri darbojās virtuvē. Ilze slaucīja jaunās plauktu virsmas, bet Andris skrūvēja rokturīšus pie skapīšu durvīm.
Pirmais pagalmā ienāca Juris. Vienā rokā viņam bija maisiņš, otrā — saliekamais krēsls.
— Uzņemiet ciemiņus!
Aiz viņa parādījās Inese ar bērniem. Sandra nāca pēdējā kopā ar savu vīru Māri.
Neviens iepriekš nebija pat piezvanījis.
— Un jūs uz ilgu laiku? — Ilze pajautāja pēc sasveicināšanās.