„Tava māte no mana seifa paņēma visu naudu un atdeva Jurim. Tu par to zināji?” es pajautāju vīram, un viņa seja vienā mirklī pateica vairāk nekā jebkura atbilde.
Seifs jau trīs gadus karājās pie guļamistabas sienas. Inese kodu zināja no galvas: divi–septiņi–nulle–astoņi. Tā bija diena, kad viņa pirmo reizi sāka atlikt naudu. Diena, kad sev apsolīja — dzīve vairs nepaliks tāda pati. Viņa pagrieza ciparnīcu, ieklausījās pazīstamajā klikšķu ritmā un neviļus pasmaidīja.
Šodiena bija īpaša. Tieši trīs gadi, kopš viņa bija nolikusi malā katru lieko eiro. Pieci tūkstoši divi simti eiro. Viņas mazais cietoksnis. Viņas drošības spilvens. Viņas biļete uz citu dzīvi — uz profesionālajiem kursiem, kas varēja pavērt ceļu paaugstinājumam.
Seifa durtiņas atvērās ar klusu, metālisku klikšķi. Inese pastiepa roku iekšā un sastinga. Tukšs. Pirksti pārslīdēja pāri aukstajam metāla dibenam, kur parasti glīti, rūpīgi sasietās kaudzītēs gulēja banknotes.
Nekā.
Viņa neiekliedzās. Nesabruka uz grīdas. Tikai kaut kas viņā bez skaņas pārtrūka — kā pārāk cieši nostiepta stīga. Un tur, kur vēl pirms brīža bija bijusi cerība, palika dobjš, skanošs tukšums.
Inese lēni aizvēra seifu. Uzgrieza kodu atpakaļ uz nullēm. Tad apsēdās uz gultas malas un sastingušām acīm raudzījās vienā punktā. Trīs gadi. Tūkstoš deviņdesmit piecas dienas. Katras pusdienas, kas paņemtas kastītē no mājām, nevis nopirktas kafejnīcā. Katrs apavu pāris, no kura viņa atteicās. Katrs taksometrs, ko vēlā vakarā neizsauca, kaut kājas jau ļodzījās no noguruma. Viss bija pazudis.
Viņa zināja, kas to izdarījis. Zināja jau pirmajā sekundē.
Inese piecēlās, aizgāja uz virtuvi un ieslēdza tējkannu. Ielēja krūzē verdošu ūdeni, iemeta tējas maisiņu un apsēdās pie galda. Tad sāka gaidīt.
Sandra ieradās pēc stundas. Kā vienmēr — bez klauvēšanas, ar savu atslēgu. Šo dzīvokli viņa uzskatīja gandrīz par savu īpašumu, jo reiz bija palīdzējusi ar pirmo iemaksu. Par to viņa, protams, atgādināja pie katras ērtas un neērtas izdevības.
Viņa ienāca virtuvē ar diviem pārtikas maisiem rokās un uzreiz sāka runāt:
— Droši vien jums atkal nav nekā normāla, ko ēst? Es atnesu zupiņu, kotletes… Ko jūs bez manis vispār darītu? — Sandra krāva trauciņus uz galda un tikai tad pamanīja vedeklas seju. — Kas noticis?
Inese pacēla skatienu.
— Kur ir nauda, Sandra?
Vīramāte uz pussekundi sastinga. Tad turpināja izlikt ēdienu, tikai kustības pēkšņi kļuva nervozākas un straujākas.
— Kāda nauda? Par ko tu runā?
— Tā, kas bija seifā. Pieci tūkstoši divi simti eiro.
Sandra smagi nopūtās, nolika pēdējo kastīti uz galda un pagriezās pret viņu. Uz sejas jau bija parādījusies aizvainotas nevainības izteiksme — tāda, kādu uzliek cilvēks, kuru, viņaprāt, pilnīgi nepamatoti apvaino.
— Ak, par to! Jā, paņēmu. Un? Tas taču ģimenei! Mūsu Jurim! Viņam ļoti vajadzēja. Viņš paplašina dzīvokli, saproti? Ģimeni veido! Bet tu to naudu vienkārši turi seifā. Kāda jēga? Inflācija tāpat visu apēdīs. Es padomāju…
— Jūs padomājāt, — Ineses balss bija klusa un pārsteidzoši līdzena, — ka drīkstat ienākt manā dzīvoklī, atvērt manu seifu un paņemt manu naudu? Bez atļaujas?
Sandra atmeta ar roku, it kā šis vārds būtu kaut kas smieklīgs un pilnīgi lieks.
— Bez atļaujas?! Mēs taču esam ģimene! Vai tu esi aizmirsusi, ka Juris tev ir radinieks? Andra miesīgais brālis! Kad ģimenei ir grūti, tad neprasa un neskaita! Tad palīdz! Bet tu… tu esi egoiste, lūk, kas tu esi!
Viņa runāja, un ar katru nākamo vārdu viņas pārliecība kļuva arvien stingrāka.