Sandra lieliski prata sagrozīt notikušo sev par labu. Viņa bija īsta meistare tajā, kā vainīgo pārvērst par cietušo un kā panākt, lai slikti justos tas, kurš vispār uzdrošinājies kaut ko iebilst. Inese klausījās un juta, kā viņā lēnām sacietē kaut kas auksts, smags un ass — kā ledus gabals krūtīs.
— Seifa kodu, — viņa lēni noteica, — zinām tikai mēs ar Andri. Tātad vai nu jūs viņu piespiedāt pateikt, vai arī viņš pats jums to atklāja.
Sandras lūpas savilkās šaurā līnijā. Viņa bija pieķerta. Taču atkāpties negrasījās.
— Un kas par to? Andris ir kārtīgs dēls, viņš saprot, ko nozīmē ģimene. Ne tā kā dažas labas! Viņš pats man pateica kodu, kad es izstāstīju, ka Jurim vajadzīga palīdzība. Viņš zina, ka brālis ir svarīgāks par kaut kādiem kursiem! Kursiem! — viņa nicīgi nošņācās. — Tev ir trīsdesmit gadi, kādi vēl kursi? Tev bērni jādzemdē, nevis jāskraida pa mācībām! Tam vajadzēja krāt naudu! Bet tu domā tikai par sevi!
Inese piecēlās. Viņa aizgāja līdz durvīm un atvēra tās.
— Ejiet prom.
Sandra uz brīdi palika stāvam, it kā nebūtu pareizi sadzirdējusi.
— Tu esi prātu zaudējusi? Tu mani met ārā?
— Ejiet ārā no mana dzīvokļa. Un atdodiet atslēgu.
— Atslēgu?! Kā tu vispār uzdrīksties tā ar mani runāt! Andris man to iedeva! Es esmu viņa māte!
— Bet šis ir mans dzīvoklis. Ja jūs tūlīt neaiziesiet, es zvanīšu policijai. Piecu tūkstošu divsimt eiro nozagšana ir kriminālnoziegums.
Sandra vispirms kļuva bāla, pēc tam viņas seja pietvīka dusmās. Viņa strauji sagrāba savu somu, izrāva no tās atslēgu saišķi un nometa to uz grīdas.
— Atceries šo dienu! — viņa izšņāca, jau stāvēdama uz sliekšņa. — Labi iegaumē! Andris tev to nepiedos! Ģimene ir svēta! Bet tu esi nodevēja!
Durvis aizcirtās tik skaļi, ka nodrebēja siena. Inese pacēla atslēgas, nolika tās uz plaukta un atgriezās virtuvē. Tēja krūzē jau sen bija atdzisusi. Viņa to izlēja izlietnē, uzvārīja jaunu un apsēdās pie galda. Tagad atlika tikai gaidīt vīru.
Andris pārnāca vēlu — noguris, izsalcis un ar ierasto domu tūlīt kaut ko atrast ledusskapī. Viņš pat neapstājās gaitenī.
— Mamma bija pie mums? Viņa teica, ka atnesīs kotletes… — viņš aprāvās pusvārdā, ieraugot Ineses seju. — Kas noticis?
— Apsēdies.
Viņš paklausīja. Un Inese pirmo reizi pēc ilga laika ieraudzīja nevis pieaugušu vīrieti, bet nobijušos puiku, kurš jau nojauš, ka tūlīt saņems rājienu. Šī atklāsme bija nepatīkama.
— Tava māte izņēma visu manu naudu no seifa, — Inese sāka bez ievada. — Piecus tūkstošus divsimt eiro. Viņa tos atdeva Jurim. Tu par to zināji?
Andris ievilka galvu plecos.
— Es… mamma teica, ka Jurim ļoti vajag… Ka viņam ir grūti… Es domāju, ka tu sapratīsi…
— Tu zināji, — Inese atkārtoja. Šoreiz tas vairs nebija jautājums.
— Nu… jā, — viņš paskatījās uz viņu lūdzoši. — Bet saproti taču, Juris ir ģimene! Viņam tiešām vajadzēja naudu. Viņš paplašina dzīvokli, atveda līgavu, grib bērnus… Bet tavi kursi… nu, tie taču var pagaidīt. Pastrādāsi vēl pāris gadus, sakrāsi no jauna. Vai ne?
Inese piecēlās, iegāja guļamistabā un no skapja izvilka Andra lielo ceļasomu. Viņš izbiedēts metās viņai pakaļ.
— Ko tu dari?
Viņa neatbildēja. Klusējot sāka likt somā viņa drēbes. Džinsus. Kreklus. Zeķes. Apakšveļu. Andris stāvēja blakus ar ieplestām acīm, it kā nespētu noticēt, ka tas tiešām notiek.
— Inese, tu esi sajukusi prātā?! Beidz! Parunāsim!
— Nav par ko runāt, — viņa aizvilka rāvējslēdzēju un iespieda somu viņam rokās. — Ņem un ej. Pie savas mātes. Ja ģimene jums ir tik svarīga, tad dzīvojiet kopā. Trijatā. Ar Juri.
— Tu nevari mani izmest! Tas ir mans dzīvoklis!