— Mūsu dzīvoklis, — Inese atcirta tikpat stingri. — Un tas ir uz mana vārda. Jau divus gadus kredītu maksāju tikai es, jo tu visu savu naudu nes mātei “ārstēšanai”. Tai pašai ārstēšanai, kas dīvainā kārtā nekad nebeidzas. Tāpēc, jā, es varu tevi izlikt.
Andris atkāpās soli atpakaļ. Viņa skatienā uzplaiksnīja bailes, tad aizvainojums, un pēc mirkļa to visu nomainīja niknums.
— Tu vēl nožēlosi! Mammai bija taisnība! Tu domā tikai par sevi! Naudas dēļ izārdi ģimeni!
— Ģimeni izjauci tu, — Inese atbildēja pārsteidzoši mierīgi. — Tajā brīdī, kad nolēmi, ka tavam brālim ir lielākas tiesības uz manu darbu nekā man pašai. Kad pateici viņam mana seifa kodu. Kad savas mātes spēlītes nostādīji augstāk par manu uzticēšanos.
Viņa atvēra ārdurvis un pagāja malā. Andris paķēra somu, aizdrāzās viņai garām, bet uz sliekšņa vēl pagriezās atpakaļ.
— Tu pati man vēl zvanīsi! Lūgsies, lai atgriežos! Redzēsim, kā tu viena pati te tiksi galā!
Durvis aiz viņa aizvērās. Inese atspiedās pret tām ar muguru un kādu brīdi vienkārši stāvēja. Dzīvoklī valdīja tik dziļš klusums, ka tas šķita gandrīz skaļš. Tomēr pirmo reizi pēc ilga laika šis klusums viņu nespieda pie zemes. Tas atbrīvoja.
Pēc trim dienām darbā viņu izsauca pie direktora. Ejot pa gaiteni, Inese prātoja, kas gan atkal varētu būt noticis. Kabinetā viņu sagaidīja pārsteigums: blakus direktoram sēdēja Sandra. Viņas sejā bija uzlikta smalki noslīpēta cietējas izteiksme — tāda, kas skaidri vēstīja: “mani ir nežēlīgi aizvainojuši”.
— Inese, apsēdieties, lūdzu, — direktors acīmredzami jutās neērti. — Sandra… nu… vērsās pie manis ar diezgan delikātu lūgumu. Varbūt jūs abas tomēr varētu šo jautājumu pārrunāt?
Sandra piespieda kabatlakatiņu pie acīm.
— Es taču tikai gribēju palīdzēt! Jurim tā nauda bija ļoti vajadzīga! Bet viņa mani izmeta no mājas! Un arī manu Andri padzina! Izpostīja visu ģimeni! Es domāju, varbūt jūs ar viņu parunāsiet, paskaidrosiet… Viņa taču vēl jauna, karstasinīga…
Inese lēnām pagriezās pret direktoru.
— Sandra no mana personīgā seifa paņēma piecus tūkstošus divsimt eiro. Bez manas atļaujas. Iesniegums policijā jau ir uzrakstīts. Ja viņa cer, ka jūsu iesaistīšanās kaut kā ietekmēs izmeklēšanu, viņa kļūdās. Un, ja viņa turpinās mani traucēt darbavietā, es iesniegšu vēl vienu sūdzību — par vajāšanu.
Direktors nosarka un samulsis paskatījās uz Sandru.
— Man šķiet, šādās ģimenes lietās mums tomēr nevajadzētu iejaukties…
Sandra pielēca kājās.
— Protams! Kā vienmēr! Jaunie tagad vecākus neciena! Ģimene viņiem neko nenozīmē! Redzēsiet, viņa vēl rūgti nožēlos!
Viņa izskrēja no kabineta, aizcērtot durvis tā, ka nodrebēja stikli. Inese mierīgi piecēlās un atgriezās pie darba. Tomēr ar to viss vēl nebija beidzies.
Tajā pašā vakarā telefons zvanīja bez apstājas. Juris. Andris. Kaut kādas tantes un onkuļi, kurus Inese bija redzējusi vienīgi svētku pusdienās pie ģimenes galda. Visi kā viens prasīja, lai viņa pārdomā, piedod, atsauc iesniegumu un “neceļ kaunu”. Katram viņa atkārtoja vienu un to pašu:
— Ja nauda nedēļas laikā būs atdota, iesniegumu atsaukšu. Ja nebūs — tiksimies tiesā.
Ceturtajā dienā pienāca īsziņa no Jura: “Atbrauc. Jāparunā.”
Inese aizbrauca. Dzīvoklis, kuru Juris bija iekārtojis par viņas naudu, patiešām izskatījās iespaidīgi: svaigs remonts, jaunas mēbeles, viss gluds, dārgs un pārdomāts līdz sīkumiem. Juris viņu sagaidīja pie durvīm ar drūmu seju un saspringtu stāju. Aiz viņa stāvēja līgava — trausla meitene ar lielām, satrauktām acīm.
— Nāc iekšā, — Juris nomurmināja.
Viņi apsēdās uz jaunā ādas dīvāna. Tika ielieta tēja, taču neviens krūzēm pat nepieskārās.