— Es tavai mātei par velti neko nedarīšu! Kā viņa izturas pret mani, tāpat arī es izturēšos pret viņu. Vai tas ir skaidrs?
Ilze pacēla skatienu no datora brīdī, kad Andris ienāca virtuvē. Pietika paskatīties uz viņa seju, lai saprastu — kaut kas atkal nav kārtībā. Viņš stāvēja durvju ailē, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru, gluži kā skolēns, kuru tūlīt sauks pie direktora.
— Kas noticis? — viņa pajautāja un aizvēra klēpjdatoru.
Andris pienāca pie galda un apsēdās viņai pretī. Rokas viņam neatrada vietu — te sakļāvās, te atkal slīdēja pa galda malu.
— Ilze, mammai drīz ir dzimšanas diena. Sešdesmit gadi. Viņa grib sarīkot lielas svinības, uzaicināt visus radus, draugus…
Ilzei vēderā nepatīkami savilkās. Tiklīdz sarunā parādījās vīramāte, nekas labs parasti nesekoja.
— Un?
— Viņa lūdz palīdzēt sagatavoties. Nu, zini… uzklāt galdu, sataisīt salātus, pagatavot silto ēdienu. Viena viņa ar to netiks galā.
Ilze atspiedās krēsla atzveltnē. Pirms septiņiem gadiem, kad Andris pirmo reizi viņu aizveda iepazīstināt ar māti, Sandra topošo vedeklu sagaidīja ledaini. “Nav no mūsu loka,” Ilze toreiz sadzirdēja aiz aizvērtām durvīm. Kopš tās dienas viņu attiecības bija tikai pasliktinājušās.
Sandra, bijusī literatūras skolotāja, sevi uzskatīja par īstu inteliģences pārstāvi un uz Ilzi skatījās no augšas. Ilze strādāja IT uzņēmumā, pelnīja vairāk nekā viņas vīrs, tomēr vīramātes acīs tas viņai nekādu vērtību nepiešķīra. “Kārtīgu ģimeņu meitenes sēž mājās ar bērniem, nevis taisa karjeru,” Ilze bija dzirdējusi ne reizi vien.
Un Sandra nekad nebija spējusi piedot, ka dēls pārvācās pie sievas, nevis atveda viņu dzīvot mātes mājās. “Es viena pati, bet viņam par mani vienalga,” viņa žēlojās visiem, kas bija gatavi klausīties.
— Kāpēc man būtu jāpalīdz sievietei, kura mani ienīst no pirmās dienas? — Ilze vaicāja.
Andris smagi nopūtās.
— Viņa tevi neienīst. Viņai vienkārši… grūti pieņemt, ka esmu pieaudzis.
— Andri, viņa manā klātbūtnē tavai tantei pateica, ka tev vajadzēja apprecēt Inesi Bērziņu. Manā klātbūtnē! Un, kad es mēģināju kaut ko atbildēt, viņa paziņoja, ka viņu ģimenē vecākiem cilvēkiem pretī nerunā.
— Mamma reizēm ir pārāk asa…
— Pārāk asa? — Ilze piecēlās no galda. — Viņa mani nosauca par karjeristi, kurai nauda sakāpusi galvā. Kaimiņiem stāstīja, ka es par tevi nerūpējos, jo tev bija saburzīts krekls. Viņa…
— Pietiek! — Andris viņu pārtrauca. — Es zinu, ka starp jums viss nav ideāli. Bet viņa ir mana māte. Un viņai paliek sešdesmit. Viņa uzaicinājusi trīsdesmit cilvēkus, viena viņa to nepavilks.
— Tad kāpēc jāaicina tik daudz, ja pati nespēj noorganizēt?
— Visi jau ir uzaicināti. Jubileju tagad neatcels.
Ilze sāka staigāt pa virtuvi turp un atpakaļ, līdz apstājās pie loga.
— Lai pasūta ēdinātājus. Viņi visu sagatavos.
— Tam vajag naudu, bet mammai pensija ir maza.
— Viņai ir dēls. Dēls, kurš var apmaksāt mātes svinības.
— Ilze… — Andris iesāka, acīmredzami mēģinādams atrast vārdus, ar kuriem viņu pierunāt.