— Ilze, tu taču zini, ka man darbā tagad ir sarežģīti. Prēmiju neizmaksāja, algu arī kavē…
Ilze pagriezās pret vīru. Andris sēdēja nolaistu galvu, un tādos brīžos viņš viņai šķita bezspēcīgs — cilvēks, kurš nespēj aizstāvēt ne sevi, ne savu ģimeni.
— Labi, — viņa noteica ledainā balsī. — Tad lai tava mīļā māmiņa pati tiek galā ar savām problēmām. Es viņas dēļ par velti vairs neko nedarīšu. Kā viņa izturas pret mani, tā es izturēšos pret viņu. Vai tas ir saprotams?
Andris strauji pacēla skatienu.
— Ilze, neuzvedies kā bērns! Vai tiešām tu nevarētu kaut uz vienu dienu nolikt malā savus aizvainojumus?
— Aizvainojumus? — Ilze rūgti iesmējās. — Andri, tava māte jau septiņus gadus dara visu, lai es jūsu ģimenē justos kā sveša. Viņa joprojām katru dienu tev zvana un prasa, vai neesi izsalcis, vai tev nav auksti. It kā es pati nespētu par tevi parūpēties. Viņa tev pērk zeķes un apakšveļu, kaut gan tev ir sieva. Viņa…
— Viņa vienkārši par mani raizējas.
— Nē, viņa vienkārši nespēj palaist savu dēlu vaļā! Un viņa dara visu, lai mūsu laulību sašķobītu!
Andris piecēlās un pienāca sievai tuvāk.
— Ilze, lūdzu. Runa ir tikai par vienu dienu. Izdari to manis dēļ.
— Nē. — Ilze atkāpās. — Es vairs netēlošu laimīgu ģimenīti. Tava māte mani uztver kā ienaidnieci, un es negrasos viņai turpināt smaidīt.
Tajā vakarā viņi gandrīz nesarunājās. Andris ilgi sēdēja virtuvē, slīdinādams pirkstu pa telefona ekrānu, bet Ilze guļamistabā mēģināja lasīt. Kad vīrs beidzot apgūlās viņai blakus, viņa izlikās aizmigusi.
Nākamajā rītā Andris aizgāja uz darbu agri un pat neatvadījās. Ilze strādāja no mājām, taču līdz pusdienlaikam nespēja sakoncentrēties atskaitēm. Viņa saprata, ka bija bijusi asa, tomēr dziļi sevī juta — viņai ir taisnība.
Sandra nekad nebija pieņēmusi viņu kā savējo. Ģimenes fotogrāfijās viņa vienmēr nostājās tā, lai Ilze paliktu pašā malā vai vispār neiekļūtu kadrā. Svētkos dāvanas tika pasniegtas dēlam, bet vedekla it kā nejauši tika “aizmirsta”. Kad Ilze reiz mēģināja pārkārtot mēbeles viņu kopīgajā dzīvoklī, vīramāte sausi paziņoja: “Mūsu ģimenē nav pieņemts bez citu piekrišanas aiztikt ģimenes lietas.” Lai gan mēbeles viņa ar Andri bija pirkuši par kopīgu naudu.
Turklāt Sandrai bija nelāgs paradums ierasties bez brīdinājuma un palikt uz ilgu laiku. Viņa varēja parādīties sestdienas rītā ar vārdiem “man pietrūka dēla” un nosēdēt līdz vakaram. Ar Ilzi viņa tikmēr gandrīz nerunāja, bet, ja vedekla mēģināja iesaistīties sarunā, Sandra savilka lūpas ciešā līnijā un novērsās.
Pus trijos atskanēja durvju zvans. Ilze paskatījās pa actiņu un sastinga — kāpņu telpā stāvēja Sandra ar puķu pušķi rokās.
— Ilze, lūdzu, atver. Man ar tevi jāparunā.
Ilze lēnām atslēdza durvis. Vīramāte izskatījās neparasti: mati nebija tik nevainojami sakārtoti kā vienmēr, un sejā bija redzams nogurums.
— Sandra? Vai kaut kas noticis? Andra nav mājās.
— Es atnācu pie tevis, — vīramāte klusi sacīja un pastiepa viņai pušķi.