— Vai drīkstu ienākt?
Ilze atkāpās malā un ielaida viņu priekšnamā, paņemot ziedus. Baltas rozes — dārgas, greznas, nevainojami skaistas. Sandra nekad agrāk viņai nebija dāvinājusi puķes.
— Nāciet uz virtuvi. Uzvārīšu tēju, ja vēlaties.
— Paldies, — Sandra klusi atbildēja.
Viņas apsēdās pie galda gandrīz pilnīgā klusumā. Ilze uzlika tējkannu, izņēma no skapīša krūzes un nolika tās uz galda. Sandra sēdēja taisnu muguru, rokas cieši sažņaugusi klēpī, it kā baidītos pakustēties lieku reizi.
Pēc brīža viņa tomēr ierunājās:
— Andris man teica, ka tu negribi palīdzēt ar jubilejas svinībām.
— Tieši tā, — Ilze mierīgi atbildēja.
— Vai drīkstu pajautāt — kāpēc?
Ilze apstājās virtuves vidū un lēni pagriezās pret viņu.
— Jūs nopietni? Tiešām nesaprotat?
Sandra neatbildēja. Viņa tikai nolaida skatienu uz savām rokām.
— Labi, — Ilze apsēdās viņai pretī. — Septiņi gadi, Sandra. Veselus septiņus gadus jūs man esat likusi justies tā, it kā es šajā ģimenē būtu sveša un nevēlama. It kā es nebūtu pietiekami laba jūsu dēlam. It kā es būtu slikta sieva, nepareiza sieviete un vispār — cilvēks, kuram nemitīgi kaut kas nav kārtībā. Un tagad jūs gaidāt, ka es bez maksas gatavošu ēdienu jūsu viesiem?
— Es nekad neesmu teikusi, ka tu esi slikts cilvēks, — Sandra iebilda, taču balss viņai skanēja nedroši.
— Neesat? — Ilze piecēlās, atvilka virtuves galda atvilktni un izņēma nelielu piezīmju kladi. — Es pierakstīju mūsu “sarunas”. Lai neaizmirstu. “Ilze negatavo tā, kā pienāktos kārtīgai sievai.” “Ilze pārāk daudz strādā un atstāj ģimeni novārtā.” “Normālā ģimenē sieva nepelna vairāk par vīru.” “Ilze ģērbjas pārāk izaicinoši.” Turpināt?
Sandra kļuva bāla. Viņas lūpas sakustējās, bet sākumā no tām neiznāca ne skaņa.
— Es… es nedomāju, ka tu to visu uztversi tik sāpīgi.
— Un kā man to vajadzēja uztvert? Kā komplimentus?
Tējkanna sāka svilpt. Ilze piecēlās, aplēja tēju un nolika vienu krūzi Sandras priekšā. Kustības bija mierīgas, bet iekšēji viņa juta, kā krūtīs vēl pulsē gadiem krātais aizvainojums.
— Ilze, es atnācu lūgt palīdzību, — Sandra beidzot sacīja. Balss viņai mazliet trīcēja. — Es tiešām uzaicināju daudz cilvēku. Pārāk daudz. Tagad vairs nesaprotu, kā visu noorganizēt. Ja tu man nepalīdzēsi, man nāksies svinības atcelt. Es tik daudzus gadus sapņoju par šo jubileju… par to, ka beidzot visi sanāks kopā pie viena galda.
— Kāpēc jūs nelūdzāt kādam citam no radiem? Piemēram, Inesei. Viņa taču ir jūsu svaine, droši vien palīdzētu.
— Inese dzīvo citā pilsētā. Viņa atbrauks tikai pašā svinību dienā.
— Bet kaimiņienes? Draudzenes?
Sandra nolaida acis.
— Man vairs nav daudz tuvu cilvēku. Un tās, kuras vēl ir… pašas jau ir gados. Viņām grūti.
Ilze kādu brīdi klusēdama vēroja vīramāti. Septiņu gadu laikā viņa pirmo reizi redzēja Sandru šādu — apjukušu, lūdzošu, gandrīz neaizsargātu. Nevis valdonīgu sievieti, kura vienmēr zina, kā citiem dzīvot, bet nogurušu cilvēku, kuram pēkšņi pietrūcis spēka.
— Ziniet, Sandra, — Ilze beidzot lēni noteica, — es varu palīdzēt. Bet tikai ar vienu nosacījumu.
Sandra pacēla galvu.
— Kādu nosacījumu?
— Atvainojieties man. Par visiem šiem gadiem. Par to, ka nepieņēmāt mani savā ģimenē. Par to, ka pazemojāt mani citu klātbūtnē. Par to, ka mēģinājāt nostādīt Andri pret mani.
Virtuvē iestājās smags klusums. Sandra ar trīcošiem pirkstiem satvēra krūzi, it kā karstais porcelāns varētu viņu noturēt pie vietas.
— Es… — viņa iesāka, apklusa un tad piespieda sevi turpināt. — Piedod man, Ilze. Es kļūdījos. Es baidījos pazaudēt dēlu, un tāpēc… tāpēc izturējos pret tevi netaisni. Lūdzu, piedod.
Šie vārdi izskanēja klusi, gandrīz kā čuksts.