— Pirms svētkiem mājā jāuztaisa kārtīga tīrīšana. Atbrauc pie mums un izberz dzīvokli. Jānis teica, ka brīvdienās tu esot brīva.
— Sandra, man… man pašai ir savi plāni. Mēs ar Annu…
— Savējos plānus vari atlikt! — viņa asi pārtrauca. — Es vairs neesmu jauna, man tas ir par smagu. Tavs pienākums ir mums palīdzēt.
Ilze piecēlās sešos no rīta, kā jau ierasts. Klusām, gandrīz uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu meitu Annu, viņa aizgāja uz virtuvi, ieslēdza tējkannu un, gaidot, kamēr ūdens uzvārīsies, paņēma rokā telefonu.
Pēdējos trīs mēnešus katrs rīts sākās vienādi. Ilze atvēra bankas lietotni un skaitīja, cik dienu vēl jāiztur līdz algai. Kartē bija palikuši vien daži eiro, bet alga solījās ienākt tikai nākamajā nedēļā.
Viņa nolika telefonu uz galda, smagi izelpoja un atbalstījās ar plaukstām pret palodzi. Uz krēsla gulēja Annas vecais skolas kardigans, vakar vakarā tur steigā nomests. Piedurkni Ilze bija rūpīgi aizlāpījusi. Meitene no tā jau gandrīz bija izaugusi, taču jauns apģērbs šobrīd šķita kā nepiepildāms sapnis.
Vakar, kad Anna nāca mājās no skolas, viņai saplīsa ziemas zābaks — zole vienkārši atvērās vaļā. Ilze pamanīja, kā meita cenšas paslēpt plīsumu, lai mammai nekļūtu vēl skumjāk.
Tajā pašā vakarā abas jau stāvēja tuvākajā apavu veikalā un meklēja vislētākos, bet tomēr siltus jaunus zābakus.
— Mammu, priekš kam? Es vēl varu ar tiem paiet…
— Nē, mīļā. Ziema tikai sākas. Tu nestaigāsi ar cauru apavu. Vēl saslimsi…
Un atkal — robs budžetā, kura patiesībā jau sen vairs nebija.
Kad vakarā viņas pārnāca mājās, no istabas atskanēja smaga nopūta un čību šļūkāšana pa grīdu. Tas bija Jānis. Viņš bija pamodies vēlu, jo gulēt aizgāja tikai rītausmā — pēc nebeidzamām tiešraidēm ar draugiem. Atlikušo dienas daļu viņš parasti pavadīja gultā, nekur nesteidzoties un ne par ko īpaši neuztraucoties.
— Kāpēc tik ilgi? — viņš noburkšķēja, paejot garām un pat nepaskatoties uz sievu.
— Nopirkām Annai ziemas zābakus.
— Tev nav, kur citur naudu likt? Bagātas palikušas? — vīrs uzreiz aizsvilās.
— Nē! Tieši otrādi — naudas vispār nav. Bet mūsu meitai zābaks bija saplīsis. Varbūt tev beidzot vajadzētu saņemties, Jāni! — Ilze viņam asi atcirta.
— Ko tu atkal nervozē? — viņš neapmierināti nomurmināja. — Es taču teicu, ka atradīšu darbu. Es nevaru iet strādāt jebkur. Es tomēr esmu vīrietis, vai ne?
Ilze saknieba lūpas. Šo frāzi pēdējo trīs mēnešu laikā viņa bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Sākumā Jānis bija paziņojis, ka kļūs par kurjeru.
— Tas ir normāls darbs! Kurjeri tagad labi pelna!
Taču, kad viņam trīs reizes neapstiprināja piegādi un vēl no konta tika noņemta nauda, Jānis savu viedokli mainīja.
— Tie ir parasti krāpnieki! — viņš toreiz kliedza. — Es neesmu vainīgs! Viņi mani ievilināja slazdā!
Rezultāts bija bēdīgs: viņš ne tikai neko nenopelnīja, bet vēl palika mīnusos. Pēc tam Jānis mēģināja braukt ar taksometru. Tomēr ienesīgākie pasūtījumi viņam netika, jo mašīna bija lētās klases, turklāt iesācējiem labu braucienu tāpat iedeva reti. Tagad viņš sēdēja mājās un jutās aizvainots uz visu pasauli.
Visus ģimenes izdevumus Ilze vilka viena pati: pārtiku, apģērbu, skolas lietas, komunālos maksājumus un zāles.
Nākamajā rītā, kad Anna tikai mostās, lai taisītos uz skolu, Ilze jau ģērbās darbam. Kā parasti, meita pienāca klāt, lai iedotu viņai buču uz vaiga, taču viņas skatiens uz mirkli noslīdēja pār mammas veco, noberzto pufīgo jaku un cepuri. Abi šie apģērba gabali bija kalpojuši vismaz piecus gadus.
Ilze šo skatienu pamanīja, un viņai sirds sāpīgi sažņaudzās. Meitai ir kauns.
— Mammu, šodien pēc stundām Inese un Ilze ies uz kino, uz kaut kādu jaunu svētku filmu. Vai es… arī drīkstu ar viņām?
Balss viņai aizķērās. Anna negribēja lūgt.
— Piezvani man pēc stundām. Varbūt kaut ko izdomāsim, varbūt atradīšu kādu naudu.
Taču Anna jau saprata atbildi. Kino viņu ģimenei bija greznība. Tā tas bija bijis vienmēr, tikai tagad naudas trūkums dūra vēl sāpīgāk. Meitene vienkārši pamāja ar galvu, it kā noticētu, un aizgāja gatavoties skolai.
Kad Ilze ieradās darbā, viņa apsēdās pie sava galda un paslēpa seju plaukstās. Viņai drīz būs četrdesmit. Desmit gadus viņa strādā vienā un tajā pašā vietā, taupa uz sevi, piecus gadus staigā vienā jakā, kas pat pēc mazgāšanas vairs neizskatās svaigāka.
Un katru mēnesi viņa skaita dienas — līdz algai, līdz avansam, līdz brīdim, kad beidzot varēs nopirkt Annai kaut ko jaunu, lai meitai nebūtu jāskatās uz citām meitenēm ar apslēptu skaudību.
Ilze nesūdzējās. Viņa vienkārši dzīvoja tālāk. Taču šodien viss šķita īpaši smags un drūms. Pēkšņi viņa iztēlojās Annu stāvam pie kinoteātra, skatāmies, kā klasesbiedrenes pērk popkornu, un klusi sakām: “Man nevajag.” Ilze noslaucīja asaru, dziļi nopūtās un čukstus atkārtoja vārdus, ko sev teica gandrīz katru rītu:
— Vēl mazliet. Mēs izturēsim. Viss nokārtosies… jau pavisam drīz.