Karina vienmēr bija domājusi, ka spēj ar cieņu izturēt jebkuru dzīves triecienu. Divdesmit gadi pavisam parastā laulībā ar Andri viņu bija iemācījuši daudz kam: pēc acumēra noteikt, cik produktu vajag borščam, salabot pilošu krānu, vadoties pēc video pamācībām, un smaidīt vīramātei tā, it kā no viņas mutes skanētu tikai laipnības un komplimenti.
Tiesa, Ilze ar labiem vārdiem vedeklu nelutināja gandrīz nekad.
Viss sākās kādā sestdienā, kad Karina svinēja savu četrdesmit piekto dzimšanas dienu. Andris viņai uzdāvināja auskarus, meita no citas pilsētas atsūtīja apsveikuma kartīti, bet Ilze nolēma ierasties personīgi.
Vīramāte parādījās bēšā kostīmā, augstpapēžu kurpēs un ar matiem, kas bija sakārtoti līdz pēdējai šķipsnai. Šo frizūru viņa lepni dēvēja par savu “īpašo eleganci”. Sešdesmit astoņu gadu vecumā Ilze izskatījās apmēram piecdesmit piecus gadus veca un nepalaida garām nevienu izdevību to atgādināt.
— Karina, mīļā, sveicu dzimšanas dienā, — viņa sacīja un pasniedza vedeklai sainīti.
Iesaiņojums pats par sevi bija uzmanības vērts. Dāvana nebija ietīta ne košā papīrā, ne ielikta svinīgā maisiņā. Tā bija rūpīgi satīta vecā avīzē no iepriekšējās ceturtdienas.
— Paldies, mammu, — Karina uzmanīgi paņēma sainīti abās rokās.
— Ver vaļā, ver vaļā. Es to izvēlējos īpaši tev.
Karina noņēma avīzes kārtu.
Iekšā atradās halāts.
Flaneļa.
Pilnīgi bez formas, drīzāk līdzīgs maisam, kurā glabā kartupeļus. Tā krāsu visprecīzāk varētu raksturot ar vienu vārdu — novītums. Pa pelēcīgi violetīgo audumu pletās milzīgas, izbalējušas rozes. Pogas bija lielas kā pamatīgas monētas, bet kabatās, ja vien rastos vēlēšanās, varētu paslēpt nelielu arbūzu.
Andris neveikli ieklepojās.
— Mammu, kas tas īsti ir?
— Halāts, Andri. Labs, silts. Flanelis, dabīgs materiāls. Karinai tagad tieši tāds ir piemērots, viņas vecumā. Pietiek viņai pa māju staigāt tajās zīda lupatiņās — galu galā vairs nav nekāda meitene.
Karina klusēdama paskatījās uz halātu. Tad pacēla skatienu uz Ilzi. Pēc mirkļa atkal pievērsās izbalušajiem ziediem uz auduma.
Un pēkšņi pasmaidīja.
Pilnīgi patiesi.
— Cik jauka dāvana, mammu. Es noteikti to valkāšu.
Ilze apmulsusi samirkšķināja acis. Acīmredzot viņa bija gaidījusi pavisam citu reakciju. Varbūt aizvainojumu. Varbūt vismaz neveiklību vai apjukumu.
Taču Karina kārtīgi salocīja halātu, maigi pārlaida plaukstu pāri izbalušajām rozēm un ielika dāvanu skapī.
Andris nogaidīja, līdz māte aizbrauc, un tikai tad piesardzīgi ielūkojās guļamistabā.
— Ar tevi tiešām viss kārtībā?
— Pilnīgā kārtībā, — Karina mierīgi atbildēja, pāršķirojot pakaramos.
— Tu taču saproti, ka viņa to izdarīja speciāli?
— Protams, saprotu.
— Un?
— Un tas nozīmē, ka man ir plāns.
Andris šo balsi pazina ļoti labi. Klusa, līdzena, gandrīz maiga, taču tajā bija tikko manāma bīstama nots. Aptuveni tāds klusums iestājas mirkli pirms tējkanna, uzvārījusies līdz galam, sāk griezīgi svilpt.
— Kāds plāns?
— Drīz pats redzēsi.
Vīrs vairāk neko nejautāja. Divdesmit kopdzīves gados viņš bija iemācījies, ka dažās situācijās precizējoši jautājumi ir pilnīgi lieki.
Pagāja nedēļa.
Trešdienas vakarā Ilze piezvanīja dēlam.
— Andri, sestdien es pie jums iegriezīšos kopā ar draugiem. Gribu viņiem parādīt jūsu jauno remontu. Būs Sandra, Valdis ar sievu… Tu taču atceries Valdi? Viņš brauc ar dārgu mašīnu.
Andris, protams, atcerējās.
Valdis strādāja par zobārstu un savulaik Ilzei bija uzlicis venīrus. Pēc tam vīramāte nez kāpēc nolēma, ka viņi kļuvuši gandrīz par tuviem draugiem. Viņa sievu Sandru Ilze kopš tā laika aicināja uz katru pasākumu, kuru pati uzskatīja par pietiekami nozīmīgu.
— Mammu, šī sestdiena mums nav īsti ērta…
Ilze viņu tūlīt pārtrauca.