– Pēc šķiršanās mamma pārvāksies uz šejieni, – Andris paziņoja. – Mazo istabu atbrīvosi pilnībā. Ja kādas mēbeles tev būs vajadzīgas, paņemsi tās līdzi.
Es pāris sekundes klusēju un skatījos uz vīru, cenšoties saprast, kurā brīdī saruna par mūsu laulības izbeigšanu bija pārtapusi par apspriedi par manu izlikšanu no pašas mājokļa.
– Uz kurieni man tās mēbeles būtu jāved? – es beidzot pajautāju.
Andris nolika telefonu uz galda un atbildēja jau manāmi aizkaitinātā balsī:
– Ilze, mēs tiešām atkal malsim vienu un to pašu? Es palieku te, mamma pārvācas pie manis. Tu atradīsi sev mazāku dzīvokli. Vienai pašai tev divas istabas tāpat nav vajadzīgas.
Mēs sēdējām virtuvē dzīvoklī, kuru es biju nopirkusi 2015. gadā. Apprecējāmies mēs 2019. gadā, un pēc kāzām Andris vienkārši pārcēlās pie manis.
Visus šos gadus es šo vietu saucu par mūsu mājām. Man pat prātā nebija ienācis ik pa laikam vīram atgādināt, ka juridiski īpašniece šeit esmu tikai es.
Izskatījās, ka Andris no manas klusēšanas bija izdarījis pavisam citus secinājumus.
– Kāpēc tieši tev te būtu jāpaliek? – es jautāju.
Viņš ierunājās tādā tonī, it kā skaidrotu bērnam kaut ko pašsaprotamu:
– Tāpēc, ka es te dzīvoju jau septiņus gadus. Darbs man ir netālu, sporta zāle tepat, veikalus zinu. Tu taču strādā no mājām. Kāda tev starpība, kur dzīvot? Mamma arī teica, ka tā būs prātīgāk.
– Tu to jau esi pārrunājis ar mammu?
– Protams. Pēc šķiršanās viņa pārvāksies šurp.
Mūsu saruna par šķiršanos vēl pat nebija nonākusi līdz galam, bet viņi jau bija sadalījuši visu: kur dzīvošu es, kur paliks Andris un kura istaba tiks Sandrai.
Nākamajā dienā vīramāte ieradās pati.
Es strādāju mazajā istabā, kad gaitenī izdzirdēju viņas balsi:
– Andri, iedod mērlenti. Ja Ilze savu galdu aizvedīs, tad kumode te noteikti ietilps.
Es izgāju no istabas.
Sandra stāvēja pie sienas un mērīja brīvo vietu. Andris, skatienu nenovēršot no telefona, pierakstīja skaitļus.
– Ko jūs te darāt? – es vaicāju.
Vīramāte pagriezās pret mani pilnīgi mierīga, it kā viss būtu pats par sevi saprotams.
– Skatāmies, kuras manas mēbeles te varēs novietot. Kumodi atstāt būtu žēl. Plauktus tu paņemsi, tie tev darbam noder.
– Kur paņemšu?
Viņa sarauca pieri.
– Uz jauno dzīvokli. Andris teica, ka jūs jau visu esot izlēmuši.
– Izlēmis ir Andris.
Vīrs tūlīt metās pa vidu:
– Ilze, mēs taču vakar visu izrunājām.
– Nē. Vakar tu man vienkārši paziņoji gatavu plānu.
Sandra salocīja mērlenti un samierinošā balsī noteica:
– Kāpēc ķildoties par vārdiem? Jūs tāpat dzīvosiet atsevišķi. Andris pie šīs vietas ir pieradis. Tev būs vieglāk atrast sev kaut ko citu.
Es paskatījos uz mērlenti viņas rokā.
– Un kāpēc jums vispār jāpārceļas pie Andra?
Vīramāte patiesi izskatījās pārsteigta par manu jautājumu.
– Savu dzīvokli gribu izīrēt. Kāpēc lai tas stāvētu tukšs? Es dzīvošu šeit ar dēlu, tur būs īrnieki. Visiem ērti.
Tajā mirklī viņu iecere man kļuva pilnīgi skaidra.
Andris saglabāja ierasto rajonu un dzīvokli. Sandra pārcēlās pie dēla, un arī viņai no šī risinājuma bija paredzēts savs ieguvums.