— Tevi es neesmu aicinājusi.
Ilze to pateica tik vienmērīgi un vēsi, it kā vienkārši paziņotu, ka ārā gaidāms lietus.
Anna apstājās priekšnamā, vēl pat nepaspējusi novilkt mēteli. Viņai līdzās stāvēja abi bērni — desmitgadīgais Jānis un sešus gadus vecā mazā Ilze. Cepures viņi jau bija noņēmuši, un viņu skatieni ziņkārīgi aizslīdēja uz istabas pusi, kur bija klāts svētku galds.
Dzīvoklī virmoja tikko ceptu pīrāgu smarža, sajaukdamās ar krāsnī gatavotas pīles aromātu un vaniļas kūkas saldenumu. Uz galda mirdzēja greznākais servīzes komplekts — tas pats, ko Ilze parasti izņēma tikai īpaši nozīmīgās reizēs.
Anna apjukusi paskatījās uz vīru.
— Andri…
Taču viņš tikai novērsa acis.
— Mammu, nu…
— Kas “nu”? — Ilze viņu asi pārtrauca. — Es pateicu skaidri. Šodien ir ģimenes pusdienas. Manam mazdēlam un mazmeitai. Nevis kuram katram.
Annai krūtīs it kā kaut kas sarāvās.
— Es esmu viņu mamma.
— Tam šoreiz nav nekādas nozīmes.
Ilze pagriezās pret bērniem un uzsmaidīja viņiem pavisam citādi — silti, gandrīz mīļi.
— Jāni, Ilzīt, nāciet iekšā. Vecmāmiņa izcepa jūsu iecienītos pīrādziņus.
Zēns nepakustējās ne soli.
Meitenīte vēl ciešāk ieķērās mātes plaukstā.
Anna klusi sacīja:
— Ejiet, mīļie. Es pagaidīšu jūs mašīnā.
Taču Jānis pēkšņi papurināja galvu.
— Nē.
Ilze samulsa.
— Kāpēc?
Zēns vispirms paskatījās uz vecmāmiņu, pēc tam uz mammu.
— Tāpēc, ka mamma arī ir ģimene.
Priekšnamā iestājās tāds klusums, ka varēja sadzirdēt sienas pulksteņa tikšķēšanu.
Andris nervozi ieklepojās.
— Jāni, nesāc tagad.
Bet puika jau bija paspēris soli atpakaļ, tuvāk Annai.
— Ja mamma nav aicināta, tad arī mēs nepaliksim.
Ilze īsi iesmējās, it kā šie vārdi būtu bērnišķīga spītība, kam nav vērts pievērst uzmanību.
— Nu beidziet. Pēc piecām minūtēm jūs par to vairs neatcerēsieties.
Viņa pastiepa bērniem pretī konfekšu kārbu.
— Paskatieties, ko vecmāmiņa jums nopirka.
Mazā Ilze bikli pajautāja:
— Vai mamma arī drīkst paņemt konfekti?
— Nē.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šie ir bērnu svētki.
Meitenīte savilka pieri.
— Bet mammai arī garšo konfektes…
Annai acīs sakāpa asaras.
Desmit laulības gadu laikā viņa bija pieradusi pie vīramātes dzēlīgajām piezīmēm. Ilze mēdza atkārtot vienu un to pašu:
— Mūsu Andris ir pelnījis ko labāku.
— Tu viņam esi pārāk vienkārša.
— Ja ne mēs, viņš sen būtu atradis normālu sievu.
Anna parasti klusēja.
Ģimenes miera dēļ.
Bērnu dēļ.
Vīra dēļ.
Taču šodien tas viss notika bērnu acu priekšā. Un tā robeža beidzot bija pārkāpta.
Pirms pusgada Anna bija mēģinājusi ar Andri nopietni aprunāties.
— Man ir smagi.
— Atkal kas noticis?
— Tava mamma mani nepārtraukti pazemo.
Viņš noguris nopūtās.
— Viņa vienkārši tāda ir.
— Bet tu taču pats visu dzirdi.
— Neņem galvā.
— Andri…
— Neliec man izvēlēties starp jums.
Toreiz Anna apklusa. Bet tieši tajā brīdī viņa pirmo reizi līdz galam saprata: vīrs viņu neaizstāvēs.
Tagad, pēc Ilzes pateiktā, Anna lēnām uzvilka mēteli atpakaļ.
— Labi.
Viņa pasmaidīja bērniem, cik mierīgi vien spēja.
— Brauksim mājās.
— Mammu…
— Viss ir kārtībā.
Viņa centās, lai balss nesatrīcētu. Lai tā skanētu pavisam mierīgi.
Pēkšņi Jānis pagriezās pret vecmāmiņu.
— Vecmāmiņ.
— Jā?
— Ja tu neuzaicināji mammu, tad tu neuzaicināji arī mūs.
Ilze nepacietīgi atmeta ar roku.
— Kādas muļķības! Jūs taču esat bērni!
— Mēs esam ģimene.
Tikai tad beidzot ierunājās Andris.
— Mammu, varbūt pietiks?
— Nē!
Viņas balss kļuva skaļāka.
— Kamēr šī sieviete ir viņam blakus, mans dēls nekad nebūs laimīgs.
Anna lēni pacēla galvu.
Desmit gadu laikā viņa pirmo reizi dzirdēja to pateiktu tik tieši. Ne mājienu. Ne indīgu piebildi. Bet atklātu atzīšanos.
Andris nobālēja.
— Mammu…
— Kas “mammu”? Es vienmēr esmu teikusi patiesību!
Anna paskatījās uz vīru.
— Tu arī tā domā?
Viņš klusēja.
Ar šo klusēšanu pietika.
Anna satvēra abus bērnus aiz rokām.
— Braucam prom.