Viņi izgāja kāpņu telpā.
Aiz muguras asi aizcirtās durvis.
Ilze bija pilnīgi pārliecināta: nepaiet ne pusstunda, kad mazbērni paši prasīsies atpakaļ. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka šīs svētdienas pusdienas kļūs par sākumu pārmaiņām, kuras viņa nebija paredzējusi. Un ka pēc dažām stundām svētku galds, ko viņa ar tādu lepnumu bija klājusi, tā arī paliks gandrīz neskarts.
Ilze vēl brīdi nekustīgi stāvēja pie durvīm, gaidot, ka kuru katru mirkli atskanēs zvans.
— Tūlīt būs atpakaļ, — viņa noteica dēlam. — Bērni ilgi neizturēs. Kur vēl viņiem tādas kūkas un pīrāgi būs?
Andris neatbildēja.
Viņš tikai raudzījās pa logu, kā Annas automašīna lēni izgriežas no pagalma. Jānis sēdēja aizmugurē un cieši turēja sev klāt mazo Ilzi.
Neviens pat neatskatījās.
— Nu redzi? Pat ar roku nepamāja, — māte īgni izmeta. — Viņa viņus galīgi pret mani noskaņojusi.
— Mamm… — Andris klusi ierunājās. — Anna bērnu klātbūtnē par tevi nekad nav pateikusi neko sliktu.
— Protams! Viņa taču nav muļķe. Dara visu viltīgi.
Pirmo reizi pēc ilga laika viņš paskatījās uz māti nevis kā dēls, kurš automātiski piekrīt, bet kā cilvēks, kurš beidzot mēģina saprast.
— Bet ja problēma nemaz nav Annā?
Ilze tikai nicīgi nošņācās.
— Nesāc atkal.
Tikmēr mājās Anna palīdzēja bērniem pārģērbties. Viņa centās turēties mierīgi un pat pasmaidīt, lai gan iekšēji viss sāpēja kā pēc sitiena.
Mazā Ilze pienāca klāt un apskāva viņu ap vidukli.
— Mammīt, tu raudi?
Anna steigšus noslaucīja acis.
— Nē, saulīt. Es vienkārši esmu nogurusi.
Jānis klusēdams nolika uz galda maisiņu ar dāvanu, ko viņi bija sagatavojuši vecmāmiņai. Visi kopā bija izvēlējušies skaistu pledu. Puisis vēl ilgi bija krājis kabatas naudu, lai nopirktu viņai mīļāko šokolādi.
Tagad dāvana palika neatvērta.
— Mamm…
— Jā?
— Mēs pareizi izdarījām?
Anna notupās bērniem pretī, lai viņu acis būtu vienā līmenī.
— Tas bija jūsu lēmums.
— Mums bija ļoti sāpīgi par tevi.
Viņa pievilka abus sev klāt un cieši apskāva.
— Paldies jums. Bet vienu lietu gan atcerieties. Uz rupjību nedrīkst atbildēt ar rupjību. Un nevajag likt cilvēkiem izvēlēties starp tiem, kurus viņi mīl.
Bērni klusām pamāja.
Tajā pašā laikā Ilzes dzīvoklī svētku galds joprojām stāvēja kā no žurnāla lapas, tikai pie tā neviena nebija. Ceptā pīle pamazām atdzisa. Pīrāgu malas sāka sakalst. Sveces nodega gandrīz līdz galam.
Ilze ik pēc dažām minūtēm pienāca pie loga un skatījās lejā pagalmā.
— Jau gandrīz divas stundas…
Andris paskatījās pulkstenī.
— Viņi neatbrauks.
— Atbrauks gan!
Viņš smagi nopūtās.
— Mamm, tu pati Annai pateici, ka viņa nemaz nav bijusi aicināta.
— Un kas par to?
— Bērniem tas izklausījās tā, it kā tu būtu padzinusi viņu mammu.
— Viņi vēl ir mazi. Viņi neko nesaprot.
Andris lēni pakratīja galvu.
— Man šķiet, tieši otrādi. Viņi saprata visu.
Vakarā iezvanījās telefons.
Ilze gandrīz uzreiz satvēra klausuli.
— Hallo?
Taču zvanīja kaimiņiene.
— Nu, kā jums svētki?
Vīramāte piespieda sev smaidu, lai gan neviens to neredzēja.
— Lieliski.
— Tikai kaut kā klusi pie jums.
Ilzei kļuva neveikli. Viņa palūkojās uz nevainojami saklāto galdu, pie kura nesēdēja neviens cilvēks.
Nākamajā dienā Andris aizbrauca pie sievas.
Durvis atvēra Anna.
— Drīkstu ienākt?
Viņa neko neteica, tikai atkāpās malā.
Bērni bija istabā.
— Sveiki, — viņš klusi sacīja.
— Sveiks, tēti, — atsaucās Jānis.
Andris pastiepa rokas, lai apskautu dēlu, taču puika pēkšņi uzdeva jautājumu:
— Tēt…
— Jā?
— Kāpēc tu vecmāmiņai neko nepateici?
Šie vārdi izrādījās smagāki par jebkuru pārmetumu.
Andris apklusa.
— Tu taču redzēji, ka mammai bija sāpīgi.
Mazā Ilze arī pienāca tuvāk.
— Tēti… ja kāds aizvainos mani, tu mani aizstāvēsi?
Viņam krūtīs viss sāpīgi savilkās.
— Protams.
— Tad kāpēc tu neaizstāvēji mammu?
Atbildes viņam nebija.