Tajā vakarā Andris vēl ilgi palika viens automašīnā.
Viņš klusumā pārcilāja atmiņā pēdējos gadus. Katru reizi, kad māte izmeta kādu dzēlīgu piezīmi. Katru reizi, kad Anna izlikās, ka nav dzirdējusi. Katru reizi, kad bērni neviļus kļuva par lieciniekiem šīm sāpīgajām ainām.
Un katru reizi viņš pats bija atkārtojis vienu un to pašu:
— Nepievērs uzmanību.
Tagad šie vārdi viņam šķita nevis mierinājums, bet gļēvums.
Pēkšņi Andris skaidri saprata kaut ko biedējošu — klusēšana arī var ievainot. Dažreiz pat dziļāk nekā skaļi pateikts aizvainojums.
Pēc nedēļas tuvojās Jāņa dzimšanas diena.
Ilze jau laikus piezvanīja mazdēlam.
— Vecmāmiņa tev jau ir nopirkusi dāvanu.
— Paldies, — Jānis atbildēja atturīgi.
— Cikos man braukt?
Puika kādu brīdi klusēja.
— Vecmāmiņ…
— Nu?
— Ja mamma nav aicināta…
Viņš smagi nopūtās.
— Tad nav aicināts neviens.
Ilze apjuka.
— Kādas muļķības tu runā?
— Tās nav muļķības, — Jānis sacīja klusi, bet stingri. — Tu pati teici, ka mamma nav ģimene. Bet man viņa ir vistuvākais cilvēks.
Pēc šiem vārdiem saruna pārtrūka.
Ilze vēl ilgi sēdēja ar telefonu rokās. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņā necēlās dusmas. Nebija arī ierastās vēlmes pierādīt savu taisnību.
Bija tikai tukšums.
Un tajā tukšumā viņa pēkšņi saprata: viss nebija tikai par Annu. Ar saviem vārdiem viņa pati bija atgrūdusi tos, kuru dēļ klāja svētku galdu, cepa pīrāgus un glabāja labākos traukus īpašām reizēm.
Izrādījās, salabot salauztas attiecības ir daudz grūtāk nekā izcept visgaršīgāko kūku.
Tieši tad Ilze pirmo reizi nolēma negaidīt, līdz viņu piedos, bet pati spert soli pretī savai ģimenei.
Trešā daļa
Pagāja gandrīz nedēļa.
Ilze vairākas reizes ievadīja Annas numuru, turēja pirkstu virs zvana pogas, bet pēdējā mirklī pārtrauca. Viņa nespēja piespiest sevi runāt.
Lepnums turēja cieši.
“Ar ko man būtu jāatvainojas? Es taču esmu vecāka. Es esmu māte,” viņa sev atkārtoja.
Tomēr acu priekšā atkal un atkal uzpeldēja tā svētdiena.
Divpadsmit šķīvji uz galda.
Jāņa iecienītie pīrāgi.
Kūka, kuru tik ļoti mīlēja mazā Ilze.
Un tukšie krēsli.
Pirmo reizi pēc ilga laika svētku pusdienas nevienam nebija vajadzīgas. Ne tāpēc, ka ēdiens būtu izdevies slikts. Bet tāpēc, ka pie šī galda nebija vietas cilvēkam, kurš bērniem nozīmēja visvairāk, — viņu mammai.
Dienu pirms Jāņa dzimšanas dienas Andris aizbrauca pie mātes.
— Mums jāparunā.
Ilze uzreiz saprata, ka saruna nebūs viegla.
— Atkal par Annu?
— Nē, — viņš atbildēja. — Par mums.
Andris apsēdās viņai pretī.
— Tu atceries, kā tētis mēdza teikt: “Ģimeni ar vienu vārdu var sašķelt vieglāk, nekā pēc tam salīmēt”?
Ilze novērsās.
— Nepārspīlē.
— Es nepārspīlēju. Tā ir patiesība.
Šoreiz viņš runāja mierīgi. Bez dusmām. Bez paaugstināta toņa. Un tieši tas viņas ausīm skanēja vissmagāk.
— Es gadiem klusēju, — Andris turpināja. — Kad tu kritizēji manu sievu. Kad izsmēji viņas darbu. Kad bērniem teici, ka mamma neko nesaprot. Es sev iestāstīju, ka tā ir vieglāk. Ka nav vērts strīdēties. Bet tagad saprotu — mana klusēšana izskatījās kā piekrišana.
Ilze asi nolika krūzi uz galda.
— Tātad tagad pie visa vainīga es viena?
— Nē, — Andris sacīja. — Vainīgs esmu arī es. Jo ļāvu tam turpināties.
Viņa pārsteigti paskatījās uz dēlu. Šādas sarunas starp viņiem vēl nekad nebija bijis.
Jāņa dzimšanas dienā pie Annas sapulcējās tikai paši tuvākie.
Bērni rotāja istabu ar baloniem. Anna izcepa šokolādes kūku. Virtuvē smaržoja pēc vaniļas un kanēļa.
Lai arī visi centās smaidīt, Anna juta — dēls gaida vienu vienīgu zvanu.
No vecmāmiņas.
Taču telefons klusēja.
Stundu pirms svinību sākuma pie durvīm pēkšņi atskanēja zvans.
Jānis pirmais metās atvērt.
Uz sliekšņa stāvēja Andris un Ilze.
Šoreiz Ilzei rokās nebija milzīga dāvanu maisa, kā tas parasti mēdza būt. Viņa turēja nelielu kumelīšu pušķi.
Annas mīļākos ziedus.
Istabā iestājās pārsteigts klusums.
Ilze spēra soli uz priekšu.