— Pazūdi no šejienes! — vīramāte auroja manā pašas mājoklī. Viņai gan ne prātā nenāca, ka beigās pirmā prom tiks aizraidīta tieši viņa.
Ilze locīja sīkus zīdaiņu rāpulīšus, kad slēdzenē pēkšņi noskrapstēja atslēga. Sirds uz mirkli sažņaudzās. Jānis taču bija darbā, bet rezerves atslēga atradās pie vīramātes — it kā “ārkārtas gadījumiem”. Tikai Anna par ārkārtas gadījumu uzskatīja gandrīz katru darbdienu.
— Ilze! Kur tu esi?
Ilze izgāja gaitenī, pa ceļam sakārtojot džemperi, kas jau cieši apņēma augošo vēderu. Anna stāvēja pie durvīm, apkārusies ar maisiem no saimniecības preču veikala, un jau vilka nost mēteli, it kā būtu ieradusies savās mājās.
— Labdien, Anna.
— Kāds vēl labdien, drīz jau vakars, — viņa norūca, bez uzaicinājuma dodamās uz viesistabu. Skatiens pārslīdēja pāri dzīvoklim tā, kā to dara pārbaudītājs revīzijā. — Atkal visu dienu sēdi mājās? Mūsu laikā sievietes strādāja līdz pašām pēdējām dienām!
Trīs kopdzīves gados ar Jāni Ilze bija iemācījusies vienu: ar Annu vieglāk ir piekrist nekā skaidroties. Viņi taču dzīvoja atsevišķi. Kāda nozīme tam, ko vīramāte par viņu domā?
— Atvedu krāsu, — Anna izbēra bundžas uz dīvāna kā kādus pierādījumus. — Zilu. Normālu, nevis to dzeltenīgo muļķību, ko jūs abi izdomājāt.
Ilze paskatījās uz bundžām. Viņa ar Jāni divas nedēļas bija izvēlējušies bērnistabas toni, iztēlojušies, kā tur viss izskatīsies, sapņojuši par mazuli…
— Bet mēs jau esam nokrāsojuši…
— Tad pārkrāsosiet, — vīramāte asi nocirta un tūlīt devās bērnistabas virzienā. — Puisim vajag puicisku krāsu, nevis kaut kādu nenosakāmu brīnumu.
Bērnistabā Anna apstājās ar sakrustotām rokām, gluži kā galvenā inspektore.
— Briesmīgi. Gultiņu nedrīkst likt pie loga! Un šie aizkari ar zaķīšiem… Tas vispār ir bērnam domāts vai kam?
— Mums patīk…
— Man nepatīk. Un manam mazdēlam arī nepatiks. — Viņa ar nepatiku saņēma aizkaru malu. — Rīt te visu pārtaisīsim.
Ilze klusēja. Kā allaž. Mazulis vēderā pēkšņi iespērās, it kā arī viņš protestētu pret svešu cilvēku, kas jau lemj viņa istabas likteni.
Jānis mājās pārradās vēlu. Ilze viņu gaidīja virtuvē, kur krāsas bundžas stāvēja uz galda kā uzvaras trofejas.
— Tava mamma bija atnākusi?
— Atveda krāsu. Grib pārkrāsot bērnistabu.
Jānis paberzēja deguna sakni — droša zīme, ka sarunas par māti viņu jau kaitina.
— Varbūt zilais tiešām būtu labāks…
— Mēs taču paši kopā izvēlējāmies to dzelteno toni.