— Pazūdi no šejienes! — vīramāte kliedza man pašai savās mājās. Viņa gan nebija iedomājusies, ka galu galā pirmo prom raidīs tieši viņu.
Ilze locīja sīkus zīdaiņa rāpulīšus, kad slēdzenē pēkšņi noklikšķēja atslēga. Sirds uz mirkli it kā apstājās. Jānim taču vēl bija jābūt darbā, bet rezerves atslēga glabājās pie vīramātes — “ārkārtas gadījumam”. Tikai Annas izpratnē par ārkārtas gadījumu varēja kļūt jebkura parasta darbdiena.
— Ilzīt! Kur tu esi?
Ilze izgāja priekšnamā, pa ceļam sakārtojot džemperi, kas jau nepatīkami stiepās pāri vēderam. Anna stāvēja pie durvīm, apkrautusies ar maisiem no būvmateriālu veikala, un, neko nepaskaidrojusi, vilka nost mēteli.
— Labdien, Anna.
— Kāds vēl labdien, drīz jau vakars, — vīramāte norūca, iebrāzās viesistabā un pārlaida dzīvoklim skatienu tā, it kā būtu ieradusies uz pārbaudi. — Tu atkal visu dienu sēdi mājās? Mūsu laikos sievietes strādāja līdz pēdējam brīdim!
Trīs laulības gados Ilze bija iemācījusies vienu: piekrist ir drošāk nekā strīdēties. Viņi taču dzīvoja atsevišķi — kāda nozīme tam, ko domā vīramāte?
— Es atnesu krāsu, — Anna izbēra bundžas uz dīvāna. — Zilu. Normālu, nevis to dzelteno nieku, ko jūs tur bijāt izdomājuši.
Ilze paskatījās uz krāsas bundžām. Viņa ar Jāni divas nedēļas bija izvēlējušies bērnistabas toni, iztēlojušies, kā viss izskatīsies…
— Bet mēs jau istabu nokrāsojām…
— Nu un tad? Pārkrāsosiet, — Anna atteica un jau devās uz bērnistabas pusi. — Puikam vajag puicisku krāsu, nevis kaut kādu nesaprotamu plankumu.
Bērnistabā viņa apstājās, sakrustojusi rokas uz krūtīm, gluži kā galvenā inspektore.
— Briesmīgi. Gultiņu nedrīkst likt pie loga! Un šie aizkari ar zaķīšiem… Tas vispār ir bērnam vai kam?
— Mums patīk…
— Toties man ne. Un manam mazdēlam arī nepatiks. — Anna ar riebumu satvēra aizkaru malu. — Rīt visu pārtaisīsim.
Ilze klusēja. Kā vienmēr. Mazulis vēderā viegli iespēra — it kā arī viņš protestētu pret svešinieci, kura jau izlēma viņa istabas likteni.
Jānis mājās pārradās vēlu. Ilze viņu gaidīja virtuvē, kur krāsas bundžas stāvēja rindā kā trofejas.
— Tava mamma bija atnākusi?
— Atstiepa krāsu. Grib pārkrāsot bērnistabu.
Jānis paberzēja deguna sakni — droša zīme, ka saruna par māti viņu kaitina.
— Varbūt zilā tiešām būtu labāka…
— Bet mēs taču to izvēlējāmies kopā.