Vīrs kļūdas pēc pārskaitīja piecus tūkstošus eiro savai mīļākajai, bet pēc tam, cenšoties noslēpt neveiklo misēkli, ģimenes čatā ierakstīja:
“Manējie, es tikko nosūtīju Annai naudas dāvanu par to, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieva pasaulē.”
Radinieki acumirklī sāka mani apbērt ar apsveikumiem, sirsniņām un aplausu zīmēm.
Vīramāte uzrakstīja:
“Lūk, ko nozīmē īsts vīrietis.”
Mana mamma atsūtīja ziedu pušķi.
Vīra māsa piebilda:
“Brālīt, cik tu mums esi romantisks.”
Tajā brīdī es stāvēju pie plīts, maisīju vistas zupu, ko biju izvārījusi īpaši vīramātei, un skatījos bankas lietotnē.
Manā kontā bija palicis mazāk nekā divi tūkstoši eiro.
Tur nebija ne piecu tūkstošu, ne piecsimt, pat ne piecu centu jauna ienākoša maksājuma.
Toties darījumu vēsturē rēgojās svešas sievietes vārds.
Jānis sēdēja viesistabā, telefonu no rokas neizlaizdams. Viņa seja bija kļuvusi pelēcīga, bet smaids izskatījās tā, it kā viņš ar to būtu aizlīmējis plaisu, cerot, ka neviens neko nepamanīs.
— Atbildi viņiem, — viņš klusi noteica.
— Kādēļ?
Viņam nervozi savilkās žoklis.
— Anna, tikai nesāc.
Es paskatījos uz katlu ar zupu, tad uz vīramāti Ingu, kura jau bija gatava sākt pamācību par to, kā sievai jānovērtē labs vīrs.
Pēc mirkļa atvēru ģimenes čatu un uzrakstīju:
“Paldies, mīļais. Cik negaidīts pārsteigums.”
Inga apmierināti nopūtās.
— Redzi? Kad sieviete pareizi rūpējas par savu vīrieti, viņš atbild ar to pašu.
Es klusējot noliku viņai priekšā šķīvi.
Strīdēties netaisījos.
Jo Jānis nekad nebija bijis dāsns.
Pēc maniem pārtikas veikala apmeklējumiem viņš rūpīgi izpētīja katru čeku. Varēja sacelt traci par to vien, ka biju nopirkusi jogurtu bez atlaides. Manus pirkumus viņš sauca par liekām kaprīzēm, toties pats ik mēnesi iztērēja simtiem eiro mistiskām “darba tikšanām” un “pusdienām ar partneriem”.
Tātad nekādas dāvanas nebija.
Tas bija aizsegs.
Mani sauc Anna Ozoliņa. Man ir četrdesmit viens gads, divi skolas vecuma bērni un savs uzņēmums, kas ražo medicīnisko apģērbu.
Šo biznesu es izveidoju pati.
Pašos pirmsākumos es tirgoju halātus un kostīmus tirgos, pasūtījumus vedāju parastos autobusos un naktīs sēdēju pie šujmašīnas tik ilgi, līdz pirksti kļuva stīvi.
Jānim patika atkārtot:
— Bez manis tu neko nebūtu sasniegusi.
Patiesībā viss bija tieši pretēji.
Ja nebūtu manis, viņam nebūtu ne dārgas automašīnas, ne atsevišķa kabineta, ne platīna kartes, ne perfekti izgludinātu baltu kreklu, kuros viņš tēloja ietekmīgu uzņēmēju.
Par vadītāju es viņu iecēlu tikai tāpēc, ka viņš bija mans vīrs.
Laulībā ļoti gribas ticēt vārdam “mēs”.
Naktī, kad Jānis aizmiga un sāka krākt, es izvilku portatīvo datoru, ko glabāju atvilktnē kopā ar šujamajiem diegiem.
Piekļuve bankas sistēmai man joprojām bija, jo galvenais uzņēmuma konts bija reģistrēts uz mana vārda.
Es iegāju internetbankā.
Pārskaitījums: pieci tūkstoši eiro.
Saņēmēja: Ilze Kalniņa.
Maksājuma mērķis:
“Par zilo kleitu, mana dzīve.”
Es sēdēju ekrāna priekšā pilnīgā klusumā.
Vienīgā skaņa bija vienmērīgā ledusskapja dūkšana.
Ilze Kalniņa.
Šo vārdu es jau biju redzējusi.
Jānis viņu dēvēja par audumu piegādātāju. Jaunā sieviete izrakstīja dīvainus rēķinus, bet reiz piezvanīja manam vīram gandrīz naktī un strauji pārtrauca sarunu, tiklīdz izdzirdēja manu balsi.
Es atvēru bankas operāciju vēsturi.
Izrādījās, Ilze naudu no mūsu uzņēmuma bija saņēmusi nebūt ne pirmo reizi.
Dažu mēnešu laikā viņai bija aizgājuši desmitiem pārskaitījumu.
“Priekšapmaksa par audumu.”
“Norēķinu precizēšana ar piegādātāju.”
“Pusdienas ar klientu.”
“Korporatīvā pasākuma organizēšana.”
Es pat klusi iesmējos.
Korporatīvais pasākums.
Tieši tā Jānis bija nosaucis kleitas, restorānus, viesnīcas un citus prieciņus, par kuriem tika maksāts ar manu darbu.
Rokas man trīcēja, tomēr datoru es neaizvēru.
Uzņēmu ekrānattēlus, pārsūtīju tos sev un saglabāju bankas izrakstus.
No rīta iebraucu kopēšanas centrā un izdrukāju visus dokumentus, it kā tie būtu parasti rēķini vai pavadzīmes.
Pēc tam es izdarīju to, ko vēlāk gandrīz neviens no radiniekiem nespēja saprast.
Turpināju uzvesties kā vienmēr.
Uzvārīju vīram kafiju.
Izgludināju viņa balto kreklu.
Mierīgi klausījos Ingā, kura manā vannasistabā pie spoguļa krāsoja lūpas un sacīja:
— Cits vīrietis tādu naudu sen būtu notriecis nezin kur. Bet mans dēls sievu lutina.
Es paskatījos uz viņu spogulī.
— Jā, Inga. Es jau sapratu.
Viņa manu atbildi uztvēra bez mazākās nojausmas par tajā paslēpto indi.
Toties Jānis to sajuta.
Veļas telpā viņš apstājās man blakus un urbās manī ar asu skatienu.
— Tu kopš vakardienas esi kaut kāda dīvaina.
— Vienkārši esmu nogurusi.
— Netaisi ainas tā pārskaitījuma dēļ. Ģimenes čatā visi jau ir pārliecināti, ka naudu saņēmi tu. Lai tā arī domā.
Tā kļuva par viņa otro nopietno kļūdu.
Viņš pats tieši apstiprināja, ka lieliski zināja par šo maksājumu.
Es nesteidzīgi salocīju izgludināto kreklu un noliku to uz veļasmašīnas.
— Kur tad patiesībā aizgāja nauda?
Jānis sastinga.
Tikai uz vienu sekundi.
Taču ar to pietika.
— Kāda nauda?
— Pieci tūkstoši eiro.
Viņš novērsa skatienu.
— Anna, nesāc.
— Es vēl neko neesmu sākusi.
— Tas bija darba pārskaitījums.
— Kāpēc tad tu radiniekiem uzrakstīji, ka nosūtīji to man?
Vīra seja kļuva cieta.
— Tāpēc, ka nejauši izvēlējos nepareizo kontu.
— Tieši kura kontu?
— Vienas piegādātājas.
— Ilzes Kalniņas?
Iestājās klusums.
Es nepacēlu balsi.
Neparādīju viņam izrakstus un neatzinos, ka jau zinu gan par viesnīcām, gan kleitu, gan neskaitāmajiem iepriekšējiem pārskaitījumiem.
Man bija vajadzīgs, lai Jānis turpinātu melot.
— Tu rakājies bankas kabinetā? — viņš pajautāja.
— Galvenais konts ir atvērts uz mana vārda. Savā naudā nevar rakāties.
— Tie ir uzņēmuma līdzekļi.
— Uzņēmums arī pieder man.