— Mums, — Jānis mani izlaboja.
Es pacēlu skatienu un ieskatījos viņam tieši acīs.
— Kad jāstrādā līdz vēlai naktij, uzņēmums nez kāpēc ir mans. Bet, kad no tā jāapmaksā Ilzes kleitas, tas pēkšņi kļūst par mūsu?
Jānis strauji pameta skatienu uz durvju pusi, it kā pārbaudītu, vai tur nestāv viņa māte.
Tikai pēc tam viņš pienāca man tuvāk.
— Klausies uzmanīgi. Tu tagad neko nesāksi skaidrot. Pārskaitījums jau ir aizgājis. Ģimenes čatā visi domā, ka tā ir dāvana tev. Pēc dažām dienām es naudu atskaitīšu atpakaļ.
— No kurienes tu to ņemsi?
— Tas uz tevi neattiecas.
Es pavisam viegli pasmaidīju.
— Tātad mana nauda uz mani neattiecas?
— Neizaicini mani.
Šo frāzi es no viņa biju dzirdējusi ne pirmo reizi.
Tieši tā Jānis vienmēr man atgādināja, ka mūsu laulībā atļautā robežas nosaka tikai viņš.
Es paņēmu kreklu un pasniedzu to viņam.
— Vari nesatraukties. Skandāla nebūs.
Viņš samiedza acis, joprojām neticēdams.
— Tiešām?
— Pilnīgi tiešām.
Viņa skatienā uz mirkli parādījās atvieglojums.
Jānis paņēma kreklu un izgāja no telpas.
Es paliku viena un vēl ilgi skatījos, kā veļasmašīnā lēni griežas bungas.
Nē, nekādas ainas patiešām nebūs.
Tās vietā sāksies pārbaude.
Mans uzņēmums saucās “MedLīnija Ozoliņa”.
Es to biju sākusi ar lietotu overloku un trim auduma ruļļiem.
Pirmos medicīniskos halātus šuvu virtuvē, kad bērni jau bija nolikti gulēt. Vēlāk noīrēju nelielu telpu netālu no tirgus. Pēc tam pieņēmu darbā divas šuvējas.
Deviņu gadu laikā mēs jau piegādājām formas privātklīnikām, zobārstniecības kabinetiem un laboratorijām vairākos Latvijas reģionos.
Jānis uzņēmumā ienāca tad, kad vissmagākais posms jau bija aiz muguras.
Viņš pats sevi nodēvēja par attīstības direktoru.
Pasūtīja dārgas vizītkartes.
Nopirka vairākus baltus kreklus.
Sāka braukāt uz pārrunām un pēc tām stāstīja par nozīmīgiem kontaktiem, daudzsološiem partneriem un lielām iespējām.
Es toreiz biju tik pateicīga par viņa šķietamo iesaisti, ka piešķīru viņam piekļuvi uzņēmuma kartei.
Tagad viss nostājās savās vietās: mans vīrs manu biznesu nebija attīstījis.
Viņš tikai noskaidroja, cik daudz no tā iespējams iznest, pirms es kaut ko pamanīšu.
Nākamajā rītā es ierados birojā agrāk par visiem pārējiem.
Uzreiz palūdzu pie sevis atnākt galvenajai grāmatvedei Inesei.
Viņa ar mani sadarbojās gandrīz kopš paša sākuma un nekad neuzdeva liekus jautājumus.
Kad es viņas priekšā izklāju bankas izrakstus, Inese noņēma brilles.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka vēlaties zināt visu patiesību?
— Jūs jau sen kaut ko nojautāt?
Viņa brīdi klusēja, tad atkal uzlika brilles.
— Es ievēroju aizdomīgas operācijas. Jānis skaidroja, ka esam sākuši strādāt ar jaunu piegādātāju. Kad es prasīju līgumus, viņš tos arī atnesa. Ar parakstu.
— Ar manu parakstu?
— Tas bija ļoti līdzīgs jūsējam.
Man rokas kļuva ledainas.
— Parādiet šos dokumentus.
Inese datorā atvēra vajadzīgo mapi.
Līgumi ar Ilzi Kalniņu.
Itāļu auduma piegāde.
Konsultāciju pakalpojumi.
Korporatīvo pasākumu organizēšana.
Izstāžu telpu noma.
Uz katras lapas bija mans paraksts.
Tikai es nebiju parakstījusi nevienu no šiem dokumentiem.
— Cik kopumā viņai ir pārskaitīts?
Inese sāka rēķināt.
Ekrānā cita pēc citas parādījās summas.
Pieci tūkstoši.
Trīs tūkstoši divi simti.
Divi tūkstoši septiņi simti.
Astoņi simti.
Tūkstotis simts.
Pēc tam vēl jaunas summas.
Un vēl.
Beidzot grāmatvede apstājās.
— Desmit mēnešu laikā viņai pārskaitīti trīsdesmit astoņi tūkstoši četri simti eiro.
Es klusējot skatījos uz galīgo skaitli.
Trīsdesmit astoņi tūkstoši.
Aptuveni tikpat daudz izmaksāja piecu mana uzņēmuma darbinieču gada algas.
Par šo naudu varēja nopirkt jaunu rūpniecisko piegriešanas galdu, izremontēt cehu vai samaksāt bērniem par mācībām.
Tas bija mans darbs, pārvērsts svešās kleitās, restorānos un viesnīcu numuros.
— Sagatavojiet visu, — es noteicu. — Man vajadzīgi visi pārskaitījumi, visi līgumi un dati par pieslēgšanos bankas sistēmai.
— Jūs vērsīsieties policijā?
— Vispirms runāšu ar advokāti.
Inese pamāja.
— Ir vēl kaut kas.
Viņa atvēra citu mapi.
— Vakar Jānis mēģināja noformēt pārskaitījumu par simt divdesmit tūkstošiem eiro.
Man aizrāvās elpa.
— Kam?
— Jaunam uzņēmumam ar nosaukumu “Blue Dress Trade”.
— Kas ir tā īpašniece?
— Ilze Kalniņa.
Ekrānā tiešām bija redzams nepabeigts maksājums.
Simt divdesmit tūkstoši eiro.
Maksājuma mērķī bija norādīts:
“Ekskluzīvs auduma piegādes līgums.”
— Kāpēc pārskaitījums nenotika?
— Bija nepieciešams jūsu apstiprinājums kā vienīgajai īpašniecei.
Tātad pieci tūkstoši nebija nekāda nejauša kļūda.
Tas bija izmēģinājums.
Jānis gribēja saprast, vai es pamanīšu, ka nauda pazūd.
Bet stāsts ar ģimenes čatu viņam bija vajadzīgs kā drošības spilvens.
Ja es noticētu versijai par dāvanu, nākamais solis būtu mani pierunāt apstiprināt lielo maksājumu.
— Nevienam nesakiet, ka es visu zinu, — es palūdzu.
— Pat Jānim?
— Viņam jo īpaši.
Manu advokāti sauca Laura Liepiņa.
Viņa rūpīgi izskatīja visus dokumentus un ne reizi mani nepārtrauca.
Kad Laura bija tikusi līdz pēdējai mapei, viņa to aizvēra un sacīja:
— Tas vairs nav tikai laulības pārkāpums.
— Es saprotu.
— Te var būt runa par līdzekļu izšķērdēšanu, parakstu viltošanu un mēģinājumu izvest no uzņēmuma lielu summu. Rīkoties vajag nekavējoties.
— Ko jūs ierosināt?
— Viņam jābloķē piekļuve visiem kontiem. Taču pirms tam pierādījumi ir jānostiprina, lai viņš nepaspētu tos izdzēst vai iznīcināt. Mēs izveidosim rezerves kopijas, veiksim iekšējo auditu un paralēli sagatavosim iesniegumu.
— Un šķiršanās?
— Arī šķiršanās dokumentus sagatavosim.
Es apklusu.
Laura uz mani paskatījās vērīgāk.
— Jūs šaubāties?
— Nē.
Es nedomāju par Jāni.
Es domāju par bērniem.
Viņiem bija divpadsmit un četrpadsmit gadi.
Viņi mīlēja tēvu.
Precīzāk — cilvēku, par kādu viņš mājās izlikās.
— Es gribu viņiem visu pastāstīt pati. Nevēlos, lai viņi par notikušo uzzina no svešām ziņām vai nejaušām sarunām.
— Tas ir saprātīgi.
— Bet vispirms man jāsaprot, cik tālu viņš patiesībā ir aizgājis.