Laura sakārtoja mapē sagatavotos papīrus un mierīgi noteica:
— Tad jums būs jāļauj viņam domāt, ka ikdiena joprojām rit pa vecam.
Nākamās četras dienas es tēloju sievieti, kura neko nezina.
Vārīju vakariņas.
Jautāju, kā viņam pagājusi diena.
Klausījos viņa stāstos par it kā gaidāmu lielu līgumu, kas drīz pacelšot uzņēmumu jaunā līmenī.
Tikmēr ģimenes sarakstē radinieki joprojām apsprieda manu neesošo dāvanu.
Jāņa māte uzrakstīja:
„Anna, noteikti nopērc sev kaut ko skaistu.”
Viņa māsa piebilda:
„Pēc tam parādi, ko izvēlējies.”
Es atbildēju:
„Vēl domāju.”
Jānis šīs ziņas lasīja un apmierināti smaidīja.
Viņš bija pārliecināts, ka viņa izdomājums jau kļuvis par jauku ģimenes leģendu, kuru visi pieņēmuši bez jautājumiem.
Piektajā dienā viņš atnāca mājās ar dārga vīna pudeli.
— Ir iemesls nosvinēt, — viņš paziņoja.
— Kāds?
— Mēs esam gandrīz vienojušies par lielu darījumu.
— Ar ko?
— Ar ārzemju piegādātāju.
Es ielēju viņam glāzē vīnu.
Sev neielēju.
Jānis apsēdās pretī, it kā nekas īpašs nenotiktu, un ikdienišķā balsī sacīja:
— Man vajadzēs, lai tu apstiprini bankas pārskaitījumu.
Viņš to pateica tā, it kā lūgtu padot sāli.
— Par kādu summu ir runa?
— Simt divdesmit tūkstoši eiro.
— Eiro?
— Neskaties uz mani tā. Tas ir izdevīgs ieguldījums.
— Ieguldījums tieši kur?
— Audumā.
— Kādā audumā?
Viņa skatiens kļuva ass.
— Tu nepārzini starptautiskās piegādes.
Es iesmējos.
Ne skaļi, bet pietiekami, lai viņš saprastu.
— Es ar apģērbu ražošanu nodarbojos gandrīz divdesmit gadus.
— Šūt un vadīt biznesu nav viens un tas pats.
Tajā brīdī viņa vārdos atklājās viss, ko viņš patiesībā par mani domāja.
Uzņēmumu biju izveidojusi es.
Viņš tikai valkāja baltu kreklu, staigāja pa kabinetiem un runāja tādā tonī, it kā viss piederētu viņam.
Un tomēr par īsto vadītāju viņš uzskatīja sevi.
— Parādi līgumu, — es mierīgi pieprasīju.
— Vēlāk.
— Tad arī pārskaitījumu apstiprināšu vēlāk.
Jānis strauji nolika glāzi uz galda. Vīns izšļakstījās uz galdauta, atstājot tumšu pleķi.
— Anna, tikai nesāc atkal.
— Ko tieši?
— Savus pārmetumus, aizdomas un mūžīgo piesiešanos.
— Pat pēc tik dāsnas dāvanas?
Viņš sastinga.
Es pasmaidīju.
— Tu taču pats nosauci to pārskaitījumu par manu balvu.
— Tā arī bija.
— Tad kāpēc Ilze manu balvu līdz šim nav atdevusi?
Jāņa seja sāka bālēt.
Lēnām.
Vispirms kakls, pēc tam vaigi.
— Ko tu tikko pateici?
Es atvēru atvilktni, izņēmu pirmo izdrukāto bankas izrakstu un noliku viņam priekšā.
— Pieci tūkstoši eiro. Maksājuma mērķis: „Par zilo kleitu, mana dzīve.”
Pēc tam blakus novietoju nākamo lapu.
— Viesnīca.
Tad trešo.
— Restorāns.
Ceturto.
— Korporatīvs pasākums.
Piekto.
— Neeksistējošs piegādātājs.
Es turpināju likt papīrus uz galda vienu pēc otra, līdz starp mums izauga īsta dokumentu siena.
— Trīsdesmit astoņi tūkstoši četri simti eiro, Jāni.
Viņš klusēja.
— Un vēl simt divdesmit tūkstoši, kurus tu grasījies pārskaitīt uz viņas jaunā uzņēmuma kontu.
— Tu neko nesaproti.
— Tad paskaidro.
— Tas viss ir saistīts ar biznesu.
— Kāpēc tad maksājuma mērķī rakstīts „mana dzīve”?
Viņš pielēca kājās.
— Tu mani izsekoji?
— Es pārbaudīju kontus, kas pieder man.
— Tev nebija tiesību jaukties manās lietās!
Es pacēlu acis uz viņu un atbildēju bez steigas:
— Visas tavas lietas apmaksāja mans uzņēmums.
Jānis izbrauca ar plaukstām caur matiem.
— Labi. Jā, starp mani un Ilzi bija attiecības.
Viņš to pateica gandrīz izaicinoši.
It kā atzīšanās neuzticībā automātiski atceltu visu pārējo.
It kā pēc šiem vārdiem man būtu jārunā tikai par nodevību, nevis par naudu, dokumentiem un zādzību.
— Cik ilgi?
— Kas tieši?
— Cik ilgi turpinājās jūsu attiecības?
— Apmēram gadu.
Veselu gadu.
Gadu viņš nāca atpakaļ manā gultā.
Gadu ļāva man gludināt viņa kreklus.
Gadu vēroja, kā es pārskatu izdevumus, un taisīja skandālus par jogurtu, kas nopirkts bez atlaides.
— Tu viņu mīli?
Jānis novērsa skatienu.
— Tam nav nozīmes.
— Spriežot pēc summām, nozīme ir diezgan liela.
— Es gribēju atvērt jaunu biznesu.
— Par manu naudu.
— Par mūsu.
— Tu atkal lieto šo vārdu.
Viņš ar plaukstu iesita pa galdu.
— Es arī strādāju uzņēmumā!
— Un saņēmi algu.
— Es to padarīju par lielu uzņēmumu!
— Nosauc mūsu pirmo klientu.
Jānis apklusa.
— Pasaki, kāds bija mana pirmā overloka modelis.
Atbildes nebija.
— Nosauc kaut vienu šuvēju, kura strādāja ar mani pašā sākumā.
Viņa seja savilkās.
— Tu vienmēr mani pazemoji!
— Es tev iedevu amatu, kabinetu, automašīnu un brīvu pieeju kontiem.
— Tāpēc, ka bez manis baidījies netikt galā!
— Nē, Jāni. Tāpēc, ka es tev uzticējos.
Es lēnām piecēlos.
— Un tieši uzticību tu nozagi pirmo.
Viņš paspēra soli man tuvāk.
— Ko tu gribi?
— Šķiršanos.
Jānis skaļi iesmējās.
— Nesmidini mani. Uzņēmums tāpat būs jādala.
— Iespējams.
— Māja arī.
— Iespējams.
Viņa sejā pamazām atgriezās pašpārliecinātība.
— Tad padomā, vai tev tiešām vajag sākt karu.
Es paņēmu telefonu.
— Tu esi nokavējis.
Ekrānā bija ziņa no Lauras:
„Viņa piekļuve ir bloķēta. Iesniegums reģistrēts. Auditori jau strādā birojā.”
Es pagriezu telefonu pret Jāni.
Viņš izlasīja ziņu vienreiz.
Tad vēlreiz.
— Ko tu esi izdarījusi?
— Aizsargājusi savu uzņēmumu.
— Tu nevarēji mani nobloķēt!
— Varēju. Es esmu vienīgā īpašniece.
— Es esmu direktors!
— Vairs ne.
Jānis sagrāba savu telefonu un sāka kādam zvanīt.
Ilzei.
Pirmais zvans neizgāja.
Otrais arī.
Viņš mēģināja vēlreiz.
Sieviete jau bija ielikusi viņa numuru melnajā sarakstā.
Es redzēju brīdi, kad viņš saprata patiesību.
Ilzei viņš bija interesants tikai tik ilgi, kamēr viņam bija pieeja manai naudai.
— Viņa neceļ? — es pajautāju.
— Aizveries.
— Droši vien zilajai kleitai jau atradies jauns aizbildnis.
Viņš nometa telefonu uz galda.
— Tu tagad esi apmierināta?
— Nē.
Es paskatījos uz cilvēku, ar kuru biju nodzīvojusi septiņpadsmit gadus.
— Bet tagad es esmu brīva.
Par notikušo bērniem pastāstījām nākamajā dienā.
Es nerunāju par zilo kleitu.
Nerādīju viņiem izdrukas.
Nepārvērtu sarunu par apsūdzību sarakstu.
Vienkārši apsēdos viņiem pretī un mierīgi paskaidroju:
— Tētis ilgu laiku mani maldināja un ņēma naudu no uzņēmuma. Tāpēc mēs vairs nedzīvosim kopā.
Dēls paskatījās uz mani un klusā balsī pajautāja:
— Viņš mūs pamet?